Kitija pēkšņi saprata. Viņa saskatīja šo seju bez spurainajām ūsām un biezās bārdas viņa pazina šo cilvēku! Niks Drevs, pēdējais izdzīvojušais no Pretošanās kustības. Niks, kas aizbēga no Vestminsteras abatijas viņu tumšākajā stundā, pametot biedrus. Viņš bija kļuvis vecāks un tuklāks, bet tikpat dedzīgs kā agrāk. Tu joprojām spēj lieliski stāstīt par cīņu, Kitija nodomāja. Tu vienmēr esi bijis labs runātājs. Varu derēt, ka tu pratīsi aizlaisties, kad demonstrācijā kļūs pārāk karsti. Meiteni pēkšņi pārņēma bailes, viņa pakāpās tālāk. Ja Niks viņu pazīs, visa maskēšanās būs vējā.
Apkārtējie dzīvi pārsprieda pretošanās spēju būtību. Viņi spējot saskatīt burvestības, kāda pusmūža sieviete sacīja. Vismaz es tā esmu dzirdējusi.
Vecā kundze atkal pašūpoja galvu. Tās ir baumas, viņa skumji teica. Tikai muldēšana. Nebrīnītos, ja to būtu sākuši paši burvji, lai mudinātu jaunus karstgalvjus bāzt galvu cilpā. Pastāstiet man, vai kaut viens no jums kādreiz ir redzējis šīs pretošanās spējas darbībā?
Krogā valdīja klusums. Kitija nepacietīgi mīņājās no vienas kājas uz otru, vēloties, kaut drīkstētu runāt. Bet Klērai Bellai bija jābūt vienai no pūļa. Turklāt šeit bija Niks. Meitene palūkojās apkārt. Kompānija, kas šeit tikās jau daudzus gadus, bija pusmūža un vecāki ļaudis. Viņiem ar pretošanās spējām nebija nekāda sakara. Izņemot Niku Drevu, kam piemita vismaz tikpat stipras pretošanās spējas kā pašai Kitijai. Bet arī viņš sēdēja kluss un neteica ne vārda.
Atmosfēru bija nokaitējis strīds. Pēc pāris minūtēm vecais vīrs atkal cēlās kājās. Draugi, nenokārsim galvas! viņš sacīja. Varbūt burvjus nevar sakaut, bet mēs vismaz varam pretoties viņu propagandai. Šodienas Patiesie, kara stāsti jau ir nodrukāti. Atmaskojiet šos melus!
Tagad ierunājās Džordžs Fokss. Manuprāt, te jūs pārsteidzaties, viņš pacēla balsi. Es, piemēram, esmu savācis visus Patieso kara stāstu sējumus.
- Kaunieties, Foksa kungs, sacīja vecā dāma.
- Neredzu, par ko man vajadzētu kaunēties, Džordžs atteica. Un, ja jūs vēlāk vēlētos ienākt kādā kroga istabā, jūs redzētu šo pamfletu vērtību. Lieliski uzsūc mitrumu. Visi klātesošie skaļi iesmējās. Cenzdamās nepagriezties ar seju pret Niku, Kitija paņēma alus kausu un devās piepildīt tukšās krūzes.
- Laiks rit, vecais kungs teica, un mums jāšķiras. Bet, kā jau ierasts, mēs vispirms atkārtosim zvērestu. Viņš apsēdās.
Džordžs Fokss izņēma no letes apakšas lielu, vecu kausu, kam uz vāka bija sakrustoti domino kauliņi. Tas bija izgatavots no tīra sudraba. Viņš no plaukta paņēma tumšu pudeli un, noņēmis vāku, ielēja kausā krietnu devu. Kitija paņēma kausu abās rokās un aiznesa vecajam kungam.
- Mēs iedzersim par to dienu, kad mūsu zemē atkal valdīs vienkāršo ļaužu parlaments! Lai tas atjauno katram vīrietim un sievietei senās tiesības runāt un apstrīdēt valdības un policijas darbu un likt viņiem atbildēt par savu rīcību. Viņš ar plašu žestu pacēla kausa vāku, iedzēra un pēc tam pasniedza to pulksteņa rādītāju kustības virzienā savam kaimiņam.
Šis rituāls bija sapulces augstākais punkts pēc debatēm, kurās tā arī nenonāca ne pie kāda risinājuma, tas deva mierinājumu un pastāvības izjūtu. Sudraba kausu padeva arvien tālāk, no galda uz galdu, no cilvēka pie cilvēka. Visi to sagaidīja ar sajūsmu gan večuki, gan jaunpienācēji -, izņemot veco dāmu, kas jau gatavojās aiziet. Džordžs iznāca kroga istabā un kopā ar Semu sāka novākt glāzes no tālākajiem galdiņiem, Kitija padeva kausu no viena galdiņa pie nākamā, mēģinādama neskatīties uz Niku.
-Vai ieliet vēl, Klēra? Džordžs vaicāja. Es redzēju, ka Marija ierāva krietnu šļuku.
Kitija palūkojās kausā. Nē, vēl ir gana.
- Labi. Mīļā kundze, vai jūs tiešām mūs jau pametat?
Vecā dāma pasmaidīja. Man jāiet, mīļais. Visas tās nekārtības uz ielām man liek ātrāk steigties mājās.
- Protams. Klēra, atnes viešņai kausu, lai viņa var no tā nobaudīt pirms promiešanas.
- Jā, Džordž.
- Nav nekādas vajadzības, mīļais. Es nākamreiz padzeršos divreiz. Krogā atskanēja smiekli un izsaucieni. Pāris vīriešu piecēlās, lai palaistu veco kundzi garām.
Kitija viņai sekoja. Lūdzu, kundze, te vēl palicis.
- Nē, nē, man patiešām jāiet.
-Jūsu šalle nokrita…
- Nē, es vairs nevaru gaidīt, atvainojiet…
- Mierīgāk! Skatieties, kur ejat!
- Atvainojiet, atvainojiet…
Viņas seja izskatījās kā akmenī cirsta, acis tumšas kā divi izdedzināti caurumi karnevāla maskā. Sieviete steidzās uz durvīm, ik pa brīdim atskatoties uz Kitiju, kas tuvojās ar sudraba kausu. Kitija turēja to iztieptā rokā sākumā pieklājīgi, it kā pasniedzot dāvanu, bet tad jau šūpojot kā zobenu. Sudraba tuvošanās lika sievietei sarauties. Džordžs bija nolicis paplāti ar glāzēm uz blakusgaldiņa un ielicis roku kabatā. Sems atvēra skapja durvis un atkal aizvēra. Pārējie palika sēžot daži uzjautrināti, citi apjukuši.
- Durvis, Sem, -. Džordžs Fokss teica.
