ričmondu klāja nakts. Rietumpuses zālienā bija uzceltas augstas kolonnas, kuru galos dega krāsainas ugunis, izgaismojot skatuvi. Kalpotāji ugunsputnu un salamandru tērpos piedāvāja viesiem atspirdzinājumus. Pie ezera tumšo koku paēnā neredzami mūziķi spēlēja maigu mūziku, kas saplūda ar ciemiņu balsīm.
Impērijas diženie pastaigājās pa dārzu, klusi sarunādamies un laiku pa laikam ieskatīdamies pulksteņos. Visiem mugurā bija vakartērpi, sejas sedza zvēru, putnu vai dēmonu maskas. Šādas masku balles bija viena no Devro kunga vājībām, un visi jau bija pie tām pieraduši.
Džons Mandrāks stāvēja, atbalstījies pret kolonnu, un vēroja garām slīdošos viesus. Viņa maska bija gatavota no nelieliem mēnesakmens gabaliņiem, kas bija sašūti kopā un atgādināja albīnas ķirzakas galvu. Protams, maska bija darināta meistarīgi, tomēr īsti nederēja. Džons atklāja, ka tajā nevar labi redzēt, un jau divreiz bija iekāpis puķu dobē. Viņš nopūtās. No Bartimaja ne vēsts. Būtu jau laiks…
Viņam garām pagāja pāvs, ko pavadīja divi sieviešu kārtas lūši un viena piemīlīga driāda. Pāva lielais vēders un nezūdošā pašapziņa liecināja, ka tas nevar būt neviens cits kā Kolinsa kungs. Sievietes, visticamāk, bija zemāka līmeņa burves no viņa nodaļas. Mandrāks saviebās. Kolinss bija viens no tiem, kas
viņu asi kritizēja par domu izmantot zizlj. Padomes sēdes gaitā viņam vajadzēja paciest dučiem sīku apvainojumu un Devro ledusauksto skatienu. Viņa piedāvājums bija nevietā, tā izrādījās muļķīga, politiķim nepiedodama kļūda.
Pie velna politiku! Tā viņu nomāca jaunais burvis jutās kā zirnekļa tīklā noķerta muša. Visa viņa dzīve bija pieglaimošanās Devro un cīņa ar sāncenšiem. Tīrā laika šķiešana. Kādam bija jāpārņem vara impērijā, pirms nav par vēlu. Kādam bija jāsakauj pārējie un beidzot jāliek lietā zizlis.
Pirms došanās prom no Vaitholas Mandrāks bija nokāpis dārgumu glabātavā zem Statuju zāles. Viņš tur nebija spēris kāju gadiem un tagad ar izbrīnu vēroja tālākajā istabas galā pacēlušos ķieģeļu sienu. Viņam tuvojās ierēdnis, kas pirms tam bija snaudis pie galda.
Mandrāks pamāja. Es vēlētos apskatīt dārgumus.
- Protams, Mandrāka kungs. Sekojiet man.
Viņi šķērsoja telpu un apstājās pie ķieģeļu sienas. Šeit man jums jālūdz nolikt visus maģiskos priekšmetus un atlaist jebkuru dēmonu, kas neredzams ir jums blakus. Aiz šīs sienas nav atļauts ienest ne mazāko burvestību. Jebkurš pārkāpums tiek ļoti bargi sodīts.
Mandrāks palūkojās uz garo, tumšo gaiteni sev priekšā. Patiešām? Kā?
- Man nav atļauts teikt, ser. Vai jums nav nekā, ko deklarēt? Tad dosimies tālāk!
Viņi iegāja akmens gaitenī, kas veda uz senākām telpām nekā Parlamenta istabas augšā. Te bija koka durvis un tukšas ailes. Centrālo gaiteni apgaismoja elektriskās spuldzītes. Mandrāks uzmanīgi lūkojās apkārt, bet nekādas slepenas lamatas neredzēja. Ierēdnis skatījās taisni uz priekšu, mierīgi soļoja un dungoja kādu melodiju.
Beidzot viņi nonāca pie tērauda durvīm. Tur atrodas dārgumu glabātava.
- Vai mēs varam ieiet?
- Tas nebūtu ieteicams, ser. Bet jūs varat palūkoties pa šo režģi.
Mandrāks piegāja tuvāk un, pastūmis malā aizbīdni, ielūkojās pa restotu lodziņu. Aiz tā atradās plaša, spoži apgaismota istaba. Tās vidū stāvēja balts marmora pjedestāls un uz tā lielākie valsts dārgumi, kas mirdzēja dažādās krāsās. Mandrāks tūlīt pat pamanīja koka zizli tas bija raupjš un neizgreznots, ar vienkāršu rokturi. Tam blakus varēja redzēt zeltītu ķēdīti ar ovālu amuletu, kura centrā mirdzēja nefrīts.
Gledstona zizlis un Samarkandas amulets. Mandrāks pēkšņi sajuta dusmas par to, ka šie priekšmeti viņam bija atņemti. Viņš pārskatīja pirmos trīs plānus te neredzēja ne tīklus, ne citus aizsargmehānismus. Tomēr apkārt pjedestālam bija redzama dīvaina, zaļa gaisma, un visi maģiskie priekšmeti mirdzēja spokainā nokrāsā.
Jaunais burvis pakāpās atpakaļ. Kas sargā šo istabu, ja drīkst vaicāt?
- Buboņu mēris, ser. īpaši nikns. Ja ieiesiet bez atļaujas, noēdīs līdz kaulam. '
Mandrāks pamāja. Ak tā. Skaidrs. Iesim!
No mājas atskanēja smieklu šalts. Mandrāks ieskatījās zilajā kokteiļa glāzē. Gājiens uz dārgumu glabātavu bija vēlreiz apstiprinājis, ka Devro izmisīgi turas pie varas. Zizlis nebija sasniedzams. Nejau ka viņš vēlētos to dabūt… Nu, viņš īsti nezināja, ko vēlas. Jaunais burvis bija sliktā garastāvoklī, un balle to nemaz neuzlaboja. Viņš pacēla glāzi un iedzēra malku. Un mēģināja atcerēties, kad pēdējo reizi bijis laimīgs.
- Džon, tu vecā ķirzaka! Nemaz nemēģini saplūst ar sienu! pāri zālājam steidzās īss, apaļš kungs rūtotā uzvalkā. Viņa maska atdarināja traki smejošu velnēnu. Viņam blakus soļoja garš, tievs jauneklis, kam bija mirstošā gulbja maska. Viņš visu laiku smējās.
- Džon, Džon, velnēns sacīja. Vai tu apgalvosi, ka sasodīti labi izklaidējies? Viņš rotaļīgi uzsita Mandrākam uz pleca.
- Sveiks, Kventin, Džons nomurmināja. Un tu? Izklaidējies?
