Vecā sieviete metās uz priekšu. Sems pagriezās pret viņu, aizšķērsodams ceļu uz durvīm. Viņš pastiepa roku, kurā bija melna nūja. Pagaidiet, kundzīt, viņš mierīgi sacīja. Noteikumi visiem ir vienādi. Jums pirms promiešanas jāiedzer. Tā ir kā pārbaude. Viņš it kā atvainodamies atmeta ar roku. Man žēl.
Vecā sieviete pagāja soli uz priekšu. Man gan ne. Viņa pacēla roku. Zila gaismas šautra izšāvās no viņas plaukstas, ietverot Semu enerģijas tīklā. Viņš salēcās kā elektrības ķerts, dīvaini noraustījās un nogāzās zemē. Kāds iekliedzās.
Atskanēja svilpiens. Vecā sieviete pagriezās. Viņai no rokas plūda dūmi. Un tagad, mīļā…
Kitija svieda viņai sejā sudraba krūzi.
Uzmirdzēja zaļa gaisma, atskanēja šņāciens. Vecā sieviete ierūcās kā suns, satvēra seju rokās. Kitija pagriezās un uzsauca: Džordž!
Saimnieks no kabatas izvilka mazu, greznu kastīti un pāri tuvāk sēdošo galvām pameta Kitijai. Meitene to satvēra vienā rokā, pagriezās un gatavojās mest…
Vecā sieviete noņēma rokas no sejas, kas gan lielākoties bija zudusi. Zem kārtīgi saglaustajiem, baltajiem matiem un virs pērļu kaklarotas mirdzēja nenosakāma masa. Tai nebija ne formas, ne citu iezīmju. Kitija šausmās sastinga. Sieviete pacēla roku, un vēl viena gaismas šautra izšāvās pret Kitiju, ietverot arī viņu enerģijas tīklā. Meitene novaidējās. Zobi klabēja, kauli trīcēja, gaismas žilbināja acis. Viņa juta, ka drēbes gruzd.
Beidzot uzbrukums vājinājās, zilās enerģijas šautras pazuda. Kitija nokrita zemē apmēram no metra augstuma.
Vecā sieviete salieca pirkstus, priekā norūcās un palūkojās apkārt. Kroga apmeklētāji panikā skraidīja, apgāžot galdus un krēslus, saskrienoties un kliedzot nāves bailēs. Jaunais, gaišmatainais vīrietis bija noslēpies aiz vīna mucas. Viņa pamanīja, ka Džordžs Fokss lavās uz skapja pusi. Vēl viens uzbrukums -, bet kroga saimnieks pēdējā brīdī metās sāņus. Zilais zibens trāpīja letei, kas sabirza koka šķēpelēs un stikla drumslās. Džordžs Fokss aizripoja aiz galda.
Neliekoties ne zinis par klaigām un sajukumu, vecā kundze pagriezās, lai ietu. Viņa sakārtoja jaku, atmeta matu sprogu un pārkāpa pāri Sema ķermenim, lai dotos uz durvīm.
Atskanēja vēl viens svilpiens skaļš un uzstājīgs. Vecā sieviete sastinga, uzlikusi roku uz durvju roktura. Viņa pielieca galvu un pagriezās.
Tur stāvēja Kitija nedaudz miglainām acīm, saplēstām drēbēm, sapinkātiem matiem. Viņa bija piecēlusies kājās un meta pret sievieti mazo kastīti. Tiklīdz tā pieskārās vecās kundzes kājām, Kitija izrunāja vienu vārdu.
Uzmirdzēja gaisma, un no zemes apmēram divu metru platumā pacēlās ugunsstabs. Tas bija tik gluds un līdzens, ka tiešām atgādināja kolonnu. Tas ieskāva veco kundzi no visām pusēm viņa bija tajā iesprostota kā muša dzintarā: pelēkie mati, pērļu kaklarota, zilā kleita. Kolonna pēkšņi kļuva necaurspīdīga, un sievieti vairs nevarēja redzēt.
Gaisma nodzisa, kolonna pagaisa, atstājot uz zemes apli divu metru diametrā. Vecā sieviete bez sejas bija pagalam.
Sākumā istabā valdīja klusums. Te izskatījās kā kaujas laukā apgāzti galdi, sadragāti krēsli, koka gabali, sabrukuši cilvēki un izkaisīti domino kauliņi. Tikai Kitija stāvēja kājās, rokas sānos iespiedusi, un skatījās uz deguma apli pie durvīm.
Tad kroga apmeklētāji cits pēc cita sāka slieties kājās un izteikt savas bailes un šausmas. Viņi vaidēja, šņukstēja un auroja. Kitija klusēja, lūkodamās uz sadragāto bāru. No turienes parādījās Džordžs Fokss. Viņš mēmi lūkojās Kitijā.
Meitene sarauca uzaci.
- Lai viņi atgūstas un tad iet. Izlūklode nedrīkst pamanīt neko aizdomīgu.
Kitija lēnām aizkliboja līdz durvīm, pagrūda malā kādu kungu, kas jau steidzās prom, un aizslēdza durvis. Meitene palika stāvam pie durvīm aptuveni piecas minūtes, kamēr pārbiedētie cilvēki atjēdzās, un tikai tad citu pēc cita izlaida viņus ārā.
Kā pēdējais aizgāja Nikolass Drevs, kas beidzot bija izlīdis no mucas aizsega. Viņu acis sastapās, un viņš apstājās.
- Sveika, Kitij, jaunais vīrietis teica. Tikpat enerģiska kā allaž.
Kitijas sejā nepakustējās ne vaibsts. Nik?
Viņš atglauda matus un sāka pogāt ciet mēteli. Neuztraucies, es aizmirsīšu, ka esmu tevi redzējis. Jauna dzīve. Es saprotu. Niks uzmeta skatienu kroga istabai. Ja nu vienīgi tu vēlētos pievienoties mūsu organizācijai. Mums tādi cilvēki kā tu noderētu.
Meitene pašūpoja galvu. Nē, paldies. Šobrīd esmu pilnībā apmierināta ar dzīvi.
Viņš pamāja. Labi. Tad uz redzēšanos. Un… labu veiksmi!
- Uz redzēšanos, Nik. Viņa aizvēra durvis.
Džordžs bija noliecies pār Sema ķermeni. No virtuves lūkojās bālas, pārbiedētas sejas. Kitija atspiedās pret durvīm un aizvēra acis. To bija paveicis tikai viens dēmons viens spiegs. Un Londonā to bija simtiem. Nākamnedēļ cilvēki atkal sapulcēsies tepat, Vardes krodziņā, atkal runās un neko nedarīs. Londonā skanēja tikai dažas klusas protesta balsis, un arī tās ātri apklusināja. Demonstrācijas tā nebija izeja. Runāt nebija jēgas. Bet vajadzēja būt citam ceļam.
Varbūt tāds arī eksistēja. Bija pienācis laiks ķerties pie plāna.
