Mierdaris sarauca degunu. Tu nespēj pateikt neko tādu, ko mūsu spiegi jau nebūtu uzzinājuši. Izbeidz ņaudēt! Man sāk sāpēt galva.
- Nē! Es varu jums pastāstīt visu par savienību! Par vadoņiem!
- Es par viņiem visu zinu vārdus, ģimenes locekļu vārdus. Viņi mūsu priekšā ir kā skudras. Ja mēs gribēsim, viņi visi cits pēc cita tiks samīti. Man ir svarīgākas lietas, ko šobrīd pārrunāt…
- Bet ir kāda lieta, ko jūs nezināt! Viena no vecās Pretošanās kustības dalībniecēm joprojām ir dzīva un slēpjas Londonā! Es viņu pirms pāris stundām redzēju. Varu jūs turp aizvest…
- Pretošanās kustība tagad ir seno laiku vēsture, Mierdaris paņēma pīķi no Mandrāka rokām un pašūpoja. Es esmu pacietīgs vīrs, Dreva kungs, bet jūs sākat krist man uz nerviem. Ja nebeigsiet…
- Pagaidi! Mandrāks ierunājās. Par kādu Pretošanās kustības dalībnieci tu runā?
- Par kādu meiteni, vārdā Kitija Džonsa, lai gan tagad viņai ir cits vārds… Beidz taču vienreiz čukstēt! Viņš ievaidējās un sagrozījās savā krēslā.
Mandrākam uz mirkli sareiba galva. Viņa mute bija gluži sausa. Kitija Džonsa? Tu melo.
- Nē! Zvēru! Atbrīvojiet mani, un es jūs aizvedīšu pie viņas.
- Vai šie jautājumi patiešām ir būtiski? Mierdaris sarauca pieri. Pretošanās kustība sen iziruši. Labāk paklausies, kas man sakāms, Džon. Tas ir ļoti nozīmīgi, īpaši šobrīd. Džon? Džon?
Mandrāks viņu nedzirdēja. Viņš redzēja Bartimaju ēģiptiešu zēna veidolā stāvam savā priekšā uz bruģētās ielas, dzirdēja viņu sakām: "Golems meiteni satvēra un pārvērta pelnos." Kitija Džonsa bija mirusi. Vismaz džins tā bija apgalvojis. Un Mandrāks viņam bija noticējis. Tikai tagad Džonam ienāca prātā, cik vēsi un mierīgi dēmons bija viņam to paziņojis.
Mandrāks pieliecās tuvāk gūsteknim. Kur tu viņu redzēji? Pasaki, un mēs tevi atbrīvosim.
- Vardes krogā Čizikā. Viņa tur strādā, un viņu sauc Klēra Bella. Lūdzu…
- Kventin, lūdzu, esi tik laipns un atbrīvo dēmonu, kā arī šo vīru. Man jādodas prom.
Dramaturgs pēkšņi bija kļuvis pavisam kluss. Protams, Džon… Ja tu tā vēlies. Vai tiešām negribi palikt un ieklausīties, kas man sakāms? Es tev ieteiktu aizmirst to meiteni. Tagad ir daudz svarīgākas lietas, par ko runāt. Mans eksperiments…
- Vēlāk, Kventin, vēlāk. Mandrāks jau steidzās uz durvīm. Viņa seja bija līķa bālumā.
- Kurp tu steidzies? Atpakaļ uz darbu?
- Man steidzanti jāizsauc kāds dēmons, jaunais burvis caur sakostiem zobiem nomurmināja.
Iespējams, esmu tev jau teicis, ka laiks Citā pasaulē neeksistē. Bet pat tādā gadījumā mēs spējam atšķirt, vai mūs izsauc pēc īsāka vai ilgāka laika posma. Es tik tikko biju atkopies un sakopojis enerģiju, kad mani jau atkal izsauca izsūca kā dzeltenumu no olas, aizraujot atpakaļ uz nežēlīgo Zemi.
Atkal. Es pat vēl nebiju pilnībā atveseļojies!
Manas pēdējās dienas uz Zemes bija tik bīstamas un sāpīgas, ka tikko spēju tās atcerēties. Bet vienu lietu es nebiju aizmirsis savu nožēlojamo vājumu. Kā es, kurš lika trīcēt Nimrudas burvjiem, kurš aizdedzināja Berberijas krastu un pazudināja Ammetu, Kohu un Džaboru, biju spiests pārvērsties par klibu vardi un bēgt no gārņu bara, nespējot atvairīt pat vismazāko sprādzienu.
Tobrīd es biju pārāk tuvu nāvei, lai patiešām spētu sadusmoties. Bet tagad gan es biju nikns. Visa mana būtība dusmās vārījās.
Es pat nespēju atcerēties, kā saimnieks mani atbrīvoja. Visticamāk, viņš negribēja sasmērēt grīdu. Vai arī mans nožēlojamais izskats viņu apkaunoja. Lai kāds būtu iemesls, šis zeņķis acīmredzot atkal bija pārdomājis.
Labi, lai notiek pēc viņa prāta. Dosimies katrs pretī savai nāvei. Es izmantošu pret saimnieku viņa paša vārdu, un lai tad notiek kas notikdams. Paskatīsimies, kā viņš tagad izlocīsies.
Turklāt es vairs neatgriežos kā pusbeigta varde.
Tajās īsajās stundās, ko pavadīju Citā pasaulē, ar mani bija notikušas brīnumainas pārvērtības. Es biju atguvis spēkus. Tas gan nebūs uz ilgu laiku, bet es pamanīšos tos likt lietā.
Materializējoties uz Zemes, es ieliku visu spēku, lai iemiesotos tajā formā, kas vislabāk izteica manu tābrīža noskaņojumu, es parādījos kā muskuļots dēmons ar asiem ragiem un zobiem. Lielisks eksemplārs, papildināts ar sēra smaku, asti ar pīķi galā, spārniem, nagiem un taustekļiem. Manas acis spīdēja kā metāls, āda mirdzēja kā karsta lava. Ne pārāk oriģināli, bet iespaidīgi. Ierados Izsaukšanas istabā ar tādu troksni, kas liktu miroņiem kapā apgriezties otrādi, un iegaudojos kā Anubisa šakāļi Memfisas kapenēs, tikai vēl skaļāk un izteiksmīgāk.
Daiļskanīgi gaudojot, es pametu skatienu uz figūru, kas stāvēja pentaklā man pretī, un pagalam samulsu. Mana balss nodemonstrēja pāris oktāvu kāpumu un apklusa ar aizžņaugtu pīkstienu. Dēmons, kas pašlaik pacēlās no pentakla vidus, izplešot ādas spārnus un kustinot taustekļus, sastinga dīvainā pozā, dibenu atšāvis. Spārni nolaidās, taustekļi nošļuka. Mutuļojošais sēra mākonis norima un pazuda man zem kājām.
Es sastingu kā sālsstabs un lūkojos uz personu, kas bija mani izsaukusi.
