Jautājums bija tik pēkšņs un negaidīts, ka gūsteknis apstulba. Es… es nezinu.
- Atbildi! Vai arī mans draugs tevi pārmācīs ar to iesmu!
Mandrāks niknumā sarauca pieri. Mierdari! Es pieprasu,
lai tu pārtrauktu…
- Pagaidi brītiņu, manu zēn. Burvis pieliecās tuvāk gūsteknim. Pat mocību priekšā tu stingri turies pie saviem meliem?
- Tie nav meli! Zvēru! Es nekad neesmu dzirdējis par tādu uguni! Lūdzu…
Dramaturgs plati pasmaidīja. Labi. Viņš atkal aizsēja jaunajam vīrietim muti un iekāpa savā pentaklā. Vai tu to dzirdēji, Džon?
Mandrāka seja bija krīta bālumā. Notiekošais viņam bija pretīgs. Kas te notiek, Mierdari? Mēs nevaram tā vienkārši paķert cilvēkus no ielas un spīdzināt…
Otrs burvis nošņaukājās. Spīdzināt? Viņam nekas nekaiš. Turklāt tu jau dzirdēji viņš ir politiskais aģitators, drauds visai nācijai. Bet es viņam neesmu nodarījis neko ļaunu. Šis vīrs man vienkārši palīdz kādā nelielā eksperimentā. Paskatīsimies… Dramaturgs nostājās teatrālā pozā un pacēla roku, it kā diriģētu orķestri.
Mandrāks metās uz priekšu. Pietiek…
- Uzmanīgi, Džon! Izsaukšanas laikā kustēties ir ļoti bīstami. To teicis, burvis sāka skaitīt buramvārdus. Gaisma nodzisa, sveču liesmas noplīvoja. Dzelzs durvis nočīkstēja. Mandrāks instinktīvi pacēla metāla šķēpu un ieklausījās vārdos. Latīniski… parastā Izsaukšana… dēmona vārds bija Borello. Bet kas tas? "In corpus viri"… "šajā traukā" un "paklausot tā gribai"… Tas bija netipiski.
Buramvārdi bija noskaitīti. Mandrāka skatiens pievērsās krēslam, kur sēdēja gūsteknis. Uz mirkli viņš tur pamanīja tumšu ēnu. Vīrieša ķermenis noraustījās kā pēkšņās sāpes. Mandrāks gaidīja. Vēsma norima, gaisma atkal iedegās. Vīrietis mierīgi sēdēja krēslā. Viņa acis bija aizvērtas.
Mierdaris nolaida roku un piemiedza ar aci Mandrākam. Tātad…
Dramaturgs devās uz priekšu. Mandrāks pārsteigumā noelsās. Pagaidi! Tur taču ir dēmons!
Bet Mierdaris laiski kā sētas kaķis iesoļoja otrā pentaklā. Nekas nenotika. Viņš, plati smaidīdams, noņēma no gūstekņa mutes apsēju un papliķēja viņam pa vaigu. Dreva kungs, mostieties! Nav laika gulšņāt!
Beidzot gūsteknis sakustējās. Saites, kas viņu turēja pie krēsla, nostiepās. Acis atvērās, un jaunais vīrietis vērās kaut kur tālumā. Šķita, ka viņš nesaprot, kas noticis. Par spīti sākotnējai nepatikai pret drauga eksperimentu, Mandrāks ieinteresēts pienāca tuvāk.
- Turi iesmu gatavībā, Mierdaris norūca. Kaut kas var noiet greizi. Viņš pieliecās tuvāk gūsteknim un ierunājās: Kā tevi sauc, draugs?
- Nikolass Drevs.
- Vai tas ir tavs vienīgais vārds? Padomā labi. Varbūt ir vēl
kāds?
Klusums. Gūsteknis sarauca pieri. Jā… ir.
- Un kāds tas ir?
- Borello.
- Ak tā. Un tagad pastāsti man, Nikolas, kur tu strādā.
- Veikalā.
- Un kas ir Pārogļojošā uguns? Kad to izmanto?
Jaunais vīrietis skaidri noskaitīja: Tas ir sods par nepakļaušanos un uzticēto uzdevumu neizpildīšanu. Saimnieks šādi pakļauj mocībām mūsu būtību. Mēs tā baidāmies no šī soda!
- Ļoti labi, paldies tev. Mierdaris novērsās, pārkāpa pāri tuvākajām ar krītu uzzīmētajām zīmēm un pienāca pie apmulsušā Džona Mandrāka. Ko tu par to domā, manu zēn? Vai nav apbrīnojama situācija?
- Nezinu… Tas ir kaut kāds triks…
- Vairāk nekā triks. Dēmons ir iemitinājies cilvēkā! Iesprostots viņa ķermenī kā pentaklā. Vai tu dzirdēji? Šis cilvēks var izmantot dēmona zināšanas, kad vien vēlas. Piemēram, viņš pastāstīja visu par Pārogļojošo uguni, lai, gan pats to nevarēja zināt. Padomāsim par sekām…
Mandrāks saviebās. Tas ir mulsinoši. Šis vīrs ir nevainīgs upuris. Turklāt, būdams no vienkāršajiem ļaudīm, nespēj izmantot dēmona zināšanas.
- Vērīgs un apķērīgs kā allaž! Un ja mēs aizmirstu šīs lietas morālo pusi…
- Ko viņš dara? Mandrāks vēroja gūstekni, kas izskatījās tikko apjautis, kādā situācijā atrodas. Vīrietis izmisīgi raustīja virves, kas saistīja viņu pie krēsla, un purināja galvu kā suns, kas grib padzīt uzmācīgu mušu.
Mierdaris noskurinājās. Iespējams, šis cilvēks jūt, ka viņā iemitinājies dēmons. Grūti pateikt. Neesmu nekad to mēģinājis ar vienkāršajiem ļaudīm.
- Tu esi kaut ko tādu darījis agrāk?
- Tikai vienreiz. Ar kādu brīvprātīgo. Toreiz viss noritēja ļoti labi.
Mandrāks paberzēja sprandu. Nožēlojamais gūsteknis viņu uztrauca, neļaujot pievērsties šai situācijai tīri teorētiski. Viņš nespēja izdomāt, kas būtu jāsaka.
Mierdaris turpināja: Sekas var būt neiedomājamas. Vai tu redzēji, cik vienkārši es iegāju pentaklā? Dēmons nevarēja mani apturēt, jo pats atradās ieslodzījumā. Es gribēju, lai tu to redzi, Džon, jo uzticos tev un ceru, ka tu tāpat uzticies man. Un ja…
- Lūdzu! iesaucās gūsteknis. Lūdzu, palīdziet! Es to vairs nevaru izturēt! Čuksti manā galvā… tie padarīs mani traku!
Mandrāks sarāvās. Viņš cieš. Dēmonu vajadzētu laist vaļā!
- Drīz vien. Acīmredzot šim cilvēkam trūkst garīgā spēka apslāpēt dēmona balsi.
Gūsteknis no jauna sagrozījās. Es jums pastāstīšu visu, ko zinu! Par vienkāršajiem ļaudīm, par sazvērestību! Varu sniegt noderīgu informāciju…
