- Beidz rādīt tik muļķīgu sejas izteiksmi, meitene noskaldīja. Vai tad tevi nekad agrāk nav izsaukusi sieviete?
Dēmons pacēla pirkstu pie zoda un aizvēra žokli, kas tā arī bija palicis šausmās atplests. Jā, bet…
- Bet kas? Nekas īpašs taču nav noticis.
Dēmons ar šķelto mēli aplaizīja lūpas. Bet… bet…. pagaidi…
- Un kas tā par briesmīgu formu, kurā tu esi ieradies uz Zemes? viņa nosodoši turpināja. Tāds troksnis un smaka! Un visi tie spārni, astes un ūsas! Ko tu mēģini pierādīt? Viņas acis samiedzās. Tu acīmredzot centies kaut ko kompensēt.
- Paklau, es iesāku, ir zināmas tradīcijas, kas…
- Es uzspļauju tradīcijām. Kāpēc tu neesi apģērbies?
- Apģērbies? es nosvepstēju. Šajā izskatā drēbes nav vajadzīgas.
- Vismaz varēji uzvilkt šortus, lai izskatītos piedienīgāk.
- Neesmu pārliecināts, ka piestāvēs spārniem. Dēmons domīgi pakasīja pakausi. Paklau, par to vispār nav runa!
- Ādas bikses piestāvētu gluži labi.
Es ar grūtībām sakopoju domas. Pagaidi! Aizmirsti par tām drēbēm. Es gribēju vaicāt… Ko tu vispār te"dari? Tu mani izsauc? Es nekā nesaprotu! Tas nav pareizi! Man zuda visa vēlēšanās meiteni pārsteigt un iebiedēt. Par atvieglojumu savai vārgajai būtībai es sarāvos, no mana tēla pazuda aste un lielie ādas spārni.
- Kas te tik nepareizs? meitene jautāja. Tās pašas saimnieka un kalpa attiecības, par kurām tu stāstīji. Tu jau zini: es esmu saimniece, bet tu esi vergs, kas bez ierunām pakļaujas visām manām prasībām. Tagad atceries?
- Sarkasms skaistām meitenēm nepiestāv, es atcirtu, tāpēc tu vari droši turpināt šādā pašā garā. Tu ļoti labi saprati, ko es domāju. Tu neesi burve.
Meitene pasmaidīja un paraustīja plecus. Patiešām? Un kas tev liek tā domāt?
Sašļukušais dēmons palūkojās pa labi un pa kreisi. Diemžēl viņai bija taisnība. Es biju ieslodzīts pentaklā. Man pretī otrā pentaklā stāvēja viņa. Turpat bija ari parastie burvju darba atribūti sveces, vīraka trauki, krīts, bieza buramvārdu grāmata. Istaba bija gandrīz tukša, pie logiem pat nebija aizkaru. Pie debesīm spīdēja pilnmēness, pielejot istabu ar sudrabainu gaismu. Izņemot istabas centru, kur uz īpaša paaugstinājuma bija uzzīmēti pentakli, pārējā grīda bija nelīdzeniem dēļiem klāta. Aiz rozmarīna smaržas varēja saost pelējuma un žurku smaku. Viss kā parasti. Es to visu biju redzējis jau tūkstošiem reižu mainījās tikai skats pa logu.
Mani pārsteidza nevis istaba, bet meitene, kas bija mani izsaukusi.
Kitija Džonsa.
Te nu viņa bija. Pašpārliecināta, rokas, uz gurniem salikusi, ar smīnu, platu kā Nīlas grīva. Tieši tāda, kādu es viņu vienmēr attēloju, lai kaitinātu Mandrāku. [43] [1] Nu gandrīz tāda. Es savā atveidojumā mēdzu pārspīlēt ar apaļumiem.
Tagad viņas tumšie mati bija īsi apgriezti un aizlikti aiz ausīm un seja nedaudz kalsnāka. Tomēr meitene izskatījās daudz labāk nekā tad, kad biju viņu redzējis pēdējo reizi klibojam prom pa ielu pēc cīņas ar golemu. Cik gadu bija pagājis kopš tā laika? Ne vairāk kā trīs. Bet šis laiks atspoguļojās meitenes acīs tajās vīdēja pārliecība, ko sniedz zināšanas. [44] [1] Man viņas apģērbs nebija svarīgs, bet, ja nu jūs tas interesē, Kitija bija tērpusies melnā tunikā un platās ielas stila biksēs glīti, ja jums patīk tāds stiliņš. Tunika atsedza kaklu, uz kura nebija nekādu kreļļu vai ķēdīšu. Kājās viņai bija baltas sporta kurpes. Cik Kitijai tagad varēja būt gadu? Apmēram astoņpadsmit. Nekad nebiju pajautājis, un tagad jau laikam bija par vēlu.
Viss it kā bija kārtībā. Tomēr nevarēja būt, ka viņa viena pati bija mani izsaukusi. Es to vienkārši zināju.
Dēmons pašūpoja galvu. Tas ir kāds viltīgs triks, es teicu, ar skatienu iztaustot katru istabas stūri. īstais burvis noteikti tepat kaut kur slēpjas…
Meitene plati pasmaidīja. Un kur tad viņš būtu? Paslēpies man kabatā? Nekā. Acīmredzot vecums nenāk viens, Bartimaj, un tu aizmirsti, ka nejau mēs esam tie, kas prot viltīgus trikus, bet gan jūs.
Es nikni viņu nopētīju. Saki, ko gribi, bet te tuvumā noteikti ir vēl viens pentakls… Tā tam jābūt… Es tādus gadījumus jau esmu pieredzējis. Jā, tas varētu būt tur, aiz durvīm. Norādīju uz vienu no izejām.
- Tur nekā nav.
Sakrustoju rokas. Visas četras. Viņš tur noteikti slēpjas.
Meitene pašūpoja galvu. Viņas balsī skanēja smiekli. Tu maldies, Bartimaj!
- Pierādi to! Aizej un atver tās durvis!
Kitija iesmējās. Izkāpt no pentakla un ļaut, lai tu mani saplosi gabalos? Beidz muļķoties, Bartimaj!
Es izlikos, ka to nemaz neesmu gribējis. Tu tikai aizbildinies. Tu negribi parādīt, kas slēpjas aiz tām durvīm.
Kitijas sejas izteiksme bieži mainījās, tagad tā bija garlaikota. Mēs velti šķiežam laiku. Varbūt šis tevi pārliecinās. Viņa nomurmināja kādu pieczilbīgu vārdu. Mana pentakla centrā pacēlās violeta liesma un trāpīja pa kādu ļoti sāpīgu vietu. Es palēcos līdz griestiem un sāpēs iebrēcos. Kad atkal piezemējos, liesma bija nozudusi.
