- Ko tu zini? balss atkal vaicāja, klusāk nekā iepriekš. Tomēr džina lūpas nekustējās, melnās acis lūkojās Kitijā. Meitene sarāvās, viņa drebēja, zobi klabēja. Šī balss laupīja viņai drosmi, lai gan tā neskanēja naidīgi. Tomēr tā bija balss no tālienes, pavēloša, lai gan bērnišķīga.
Kitija nolieca galvu un mēmi to papurināja, lūkojoties grīdā.
- RUNĀ! tagad gan viņš bija kļuvis nikns. Balss skanēja kā pērkona dārdi. Tā lika logu stikliem šķindēt un grīdas dēļiem šūpoties, un apmetumam birt no griestiem un sienām. Durvis ar troksni aizcirtās (lai gan Kitija nebija tās atvērusi vai redzējusi atveramies), logi nodrebēja, un stikli izbira. Pēkšņi sacēlās liels virpuļviesulis, kas griezās pa istabu arvien ātrāk un ātrāk, liekot lidot pa gaisu bļodām ar rozmarīnu un pīlādža kokam, ieraujot virpulī sveces un grāmatas, Kitijas somu un mēteli un svilpojot griežot tos riņķī. Tad arī sienas sakustējās, tās atrāvās no grīdas un virpuļoja līdzi, ķieģeļiem lidojot pa gaisu. Beidzot arī griesti aizlidoja, un viņiem virs galvas pavērās bezgalīgās nakts debesis, kur arī mēness un zvaigznes griezās neprātīgā dejā un mākoņi izskatījās kā bālas švīkas, kas griezās aplī. Vienīgie, kas šajā universā nekustējās, bija Kitija un ēģiptiešu zēns.
Kitija aizlika rokas priekšā acīm un piespieda pieri pie ceļiem.
- Lūdzu, izbeidz! viņa izsaucās. Lūdzu!
Viss norima.
Meitene atvēra acis, bet neko neredzēja. Tikai tad viņa attapās, ka joprojām tur rokas priekšā sejai.
Viņa ļoti lēnām pacēla galvu un noņēma rokas. Istaba bija tieši tāda pati kā iepriekš durvis, grāmatas, sveces un logs, durvis, sienas un grīda, un aiz loga mierīgas nakts debesis. Viss bija mierīgs, izņemot… Ptolemajs savā pentaklā sakustējās, salieca kājas un beidzot apsēdās, it kā no viņa būtu aizplūdusi visa enerģija. Džina acis bija aizvērtas. Viņš lēni pārslidināja roku pār seju.
Zēns paskatījās uz Kitiju, un tagad viņa acis, lai gan tikpat tumšas kā agrāk, vairs nebija tik tālas un tukšas. Runājot viņa balss skanēja tāpat kā pirms tam, tikai tā bija nogurusi un skumja. Izsaukdama džinu, tu izsauc ari viņa pagātni, viņš sacīja. Labāk to nekustināt tu nevari zināt, ko atmodināsi.
Kitija ar pūlēm piecēlās sēdus un ieskatījās zēnam acīs. Viņas mati bija slapji no sviedriem. Meitene noslaucīja sviedru lāsītes no pieres. Tas nu gan nebija vajadzīgs. Es tikai pieminēju…
…vārdu. Tev gan vajadzētu zināt, ko var izdarīt viens pats vārds.
Jaunā burve noklepojās. Bailes pamazām norima, un meiteni pārņēma vēlēšanās izplūst atvieglojuma asarās, bet viņa to apslāpēja. Ja tu tik ļoti vēlies dzīvot tikai šai dienai, Kitija izmeta, tad kāpēc tu pastāvīgi parādies viņa formā?
Zēns sarauca pieri. Tu gan esi kļuvusi gudra, Kitij. Kas liek tev domāt, ka es pieņemu kādu konkrētu formu? Pat tagad, kad esmu pavisam novārdzis, es varu mainīt savu ārējo izskatu, kā vien vēlos. Nemaz nepakustoties, džins mainīja savu ārējo izskatu vienreiz, otrreiz un vēl pusduci reižu, pieņemot arvien neiedomājamākas formas, bet liekot tām visām parādīties vienā un tajā pašā pozā. Beigās viņš izskatījās kā milzīgs, pūkains grauzējs, kas saliecis pakaļkājas joga pozā un priekškājas sakrustojis uz krūtīm.
Kitija pat acis nepamirkšķināja. Jā, bet parasti tu neparādies kā milzu kāmis, viņa mierīgi noteica. Tu vienmēr atgriezies pie zēna ar tumšo ādu un gurnautu. Kāpēc? Jo viņš tev kaut ko nozīmē. Tas ir acīmredzams. Viņš ir daļa no tavas pagātnes. Man tikai vajadzēja uzzināt, kas viņš tāds ir.
Kāmis nolaizīja rozīgo nagu un pieglauda kādu nepaklausīgu spalviņu aiz auss. Neuzskatu, ka tavos vārdos būtu kāda jēga, viņš teica, tomēr tu mani ieinteresēji. Vai tev izdevās kaut ko noskaidrot? Tas zēns varēja būt jebkurš…
Kitija pamāja. Tiesa. Pēc mūsu pēdējās tikšanās es vēlējos vēlreiz ar tevi parunāt. Viss, ko es par tevi zināju, bija tavs vārds vai vismaz viens no taviem vārdiem Bartimajs. Tas bija sarežģīti, jo es pat nezināju, kā to raksta. Bet es izlēmu: ja rūpīgi meklēšu, tu noteikti parādīsies kādās vēstures hronikās. Tāpēc es visur meklēju tavu vārdu.
Kāmis pieticīgi pamāja. Varu iedomāties, ka ilgi tev nenācās meklēt. Mani darbi noteikti aprakstīti neskaitāmās grāmatās…
- Patiesībā pagāja vesels gads, līdz kaut ko atradu. Es uzdūros vairākiem citiem dēmoniem neskaitāmas reizes parādījās Nūdas Briesmīgā vārds, arī ifrīts Tīhe un kāds džins vārdā Fakvarls bija pieminēti dučiem reižu. Un beidzot es atradu arī tevi kādā atsaucē.
Kāmis izskatījās satriekts. Ko? Kurās grāmatās tad tu skatījies? Laikam visas labākās ir izņemtas no apgrozības. Atsaucē, kā tad! Un viņš turpināja kaut ko nikni burkšķēt ūsās.
