- Bet tu taču ienīdi burvjus! es izsaucos. Tev nepatika tas, ko viņi dara! Un tu ienīdi arī garus! Pateici man to tieši acīs kas, atklāti sakot, mani dziļi aizvainoja. Kas ir mainījies?
- Mana vēlēšanās nebija dabūt uz šo pasauli kuru katru dēmonu, viņa attrauca. Visas manas mācīšanās mērķis bija atsaukt šurp tevi.
- Mani?
- Tu izskaties pārsteigts.
Es saņēmos. Nē, nē, tev tikai tā likās. Un kas tevi tik ļoti piesaistīja? Mana apburošā personība? Vai aizraujošās sarunas?
Meitene ieķiķinājās. Visādā ziņā ne jau nu personība. Drīzāk mūsu saruna bija tā, kas man palika prātā un visus šos trīs gadus nedeva mieru.
Patiesībā arī es šo sarunu nebiju aizmirsis. Tolaik mans saimnieks Netenjels vēl bija neveikls iesācējs, kas tiecās pēc atzinības. Mani un Kitijas ceļi otrreiz bija krustojušies golema krīzes laikā, kad galvaspilsētu terorizēja milzīgs māla briesmonis un vēl piedevām ifrīts Honorijs. Toreiz meitene mani apbūra ar spēcīgo personību un kvēlo ideālismu kaut ko tādu, kas nepiemīt gandrīz nevienam burvim. Viņa bija mazizglītota vienkāršo ļaužu meitene, kas nezināja neko par savas pasaules uzbūvi, bet dedzīgi vēlējās to mainīt. Turklāt viņa riskēja ar dzīvību, lai glābtu vienu no saviem ienaidniekiem, nelietīgu burvi, kas pat nebūtu cienīgs notīrīt viņai zābakus. [47] [1] Manu saimnieku. Tu jau uzminēji, kas viņš tāds ir, vai ne?
Jā, viņa bija atstājusi uz mani neizdzēšamu iespaidu. Un arī uz manu saimnieku.
Es plati pasmaidīju. Tātad tev mūsu saruna patika?
- Tās runas par civilizācijām, kas rodas un atkal izzūd, man lika daudz ko pārdomāt. Tu teici, ka ir zināmi paraugi, pēc kuriem tas notiek, un es izlēmu, ka man tie jānoskaidro. Meitene piesita ar pirkstu pie zemes, gandrīz pieskaroties ar krītu uzvilktajai līnijai. Tāpēc es turpināju meklēt.
Ptolemajs sakārtoja gurnautu. Tas ir ļoti apsveicami, bet pavisam nesaskan ar nabaga džina izraušanu no Citas pasaules, kur tas apstājies atpūsties. Mana būtība smeldz, es gribu atpakaļ. Mandrāks mani turēja kalpībā, es aši saskaitīju, tieši seši simti astoņdesmit trīs dienas no pēdējām septiņsimt. Tas nepaliek bez sekām. Es jūtos kā ābols mucas apakšā no ārpuses skaists un apaļš, bet zem mizas vienos nobrāzumos. Tu man neļāvi kārtīgi sadziedēt brūces…
Kitija piešķieba galvu un uzmanīgi mani nopētīja. Citā pasaulē?
- Tas ir viens no tās vārdiem.
- Atvaino, ka tevi iztraucēju, meitene teica tādā balsī, it kā būtu pamodinājusi mani no pēcpusdienas snaudas. Bet es pat nezināju, vai man izdosies. Baidījos, ka nebūšu pietiekami prasmīga.
- Tu esi pietiekami prasmīga, es sacīju. Kā tu īsti iemācījies mani izsaukt?
Meitene paraustīja plecus. Nu, tas nebija pārāk grūti. Tu jau vari iedomāties. Burvji visu pārspīlē, tikai lai turētu vienkāršos ļaudis pa gabalu. Galu galā, kas te tik īpašs? Uzvilkt ar lineālu pāris līniju, iemācīties strādāt ar auklu un kompasu. Dažas rūnas un buramvārdi. Jāaiziet uz tirgu pēc zālītēm… Nedaudz miera un klusuma, un šis tas jāiemācās no galvas… Tas arī viss.
- Nav taisnība, es iebildu. Cik man zināms, vienkāršie ļaudis nekad neko tādu nav darījuši. Tas ir kaut kas nedzirdēts! Tev noteikti kāds palīdzējis. Ar senajām valodām, rūnām, apļiem un vīraka sagatavošanu… kāds burvis. Kas viņš ir?
Kitija neomulīgi sagrozījās un aizlika aiz auss matu šķipsnu. Nu, es netaisos tev atklāt viņa vārdu. Bet tev taisnība man palīdzēja. Ne jau uzzīmēt šo konkrēto apli. Viņš domā, ka esmu aizrautīga amatiere, kas interesējas par zināšanām zināšanu pēc. Ja mans priekšnieks zinātu, ko esmu izdarījusi, viņš aiz dusmām uzsprāgtu. Viņa pasmaidīja. Šobrīd viņš cieši guļ divus stāvus zemāk. Viņš ir gluži jauks cilvēks. Tas gan prasīja ilgu laiku, bet beidzot es to esmu izdarījusi. Cik pārsteidzoši, ka to nav izmēģinājuši vairāk cilvēku!
Ptolemajs palūkojās uz meiteni caur puspievērtām acīm. Lielākā daļa cilvēku baidītos par to, ko viņi var izsaukt.
Meitene pamāja. Tiesa. Bet nav tik traki, ja tu nebaidies no konkrētā dēmona.
-Ko?
- Nu, es zinu, kādas briesmīgas lietas var notikt, ja tu nepareizi pasaki kādu buramvārda zilbi vai neprecīzi uzzīmē pentaklu, tomēr sekas ir atkarīgas no izsauktā dēmona atvaino, džina. Vai ne? Ja es izsauktu kādu vecu, nīgru ifrītu, ko nekad dzīvē neesmu satikusi, tad gan es baidītos, kas notiks, ja mēs nesapratīsimies. Bet mēs taču jau esam pazīstami, vai ne? Viņa man uzsmaidīja. Un es zinu, ka tu man nenodarīsi neko ļaunu, pat ja es nedaudz kļūdīšos.
Es uzmanīgi vēroju viņas rokas, kas atkal bija ļoti tuvu sarkanajai krīta līnijai. Vai tiešām?
- Jā. Pagājušoreiz mēs taču labi sapratāmies, vai ne? Nu, toreiz ar golemu. Tu man pastāstīji, kas jādara, un es to izdarīju. Mēs bijām partneri.
Ptolemajs neticīgi paberzēja acis. Toreiz viss bija citādi, un tu laikam visu esi pārpratuši. Pirms trim gadiem mēs abi bijām zem Mandrāka tupeles. Es biju viņa vergs, tu viņa gūstekne. Mums bija vienas intereses apmuļķot viņu un glābt savu ādu.
- Tieši tā! viņa izsaucās. Un mums…
