- …nav nekā cita kopīga, es turpināju. Jā, mēs sadarbojāmies. Es tev devu pāris mājienu par golema vājajām vietām, bet tas drīzāk bija zinātnisks eksperiments, lai redzētu, cik neprātīgi tu spēj rīkoties… Turklāt tā bija nedabiska rīcība…
- Iebilstu…
- Ja drīkstu turpināt, es kašķīgi iejaucos, ir zināma atšķirība starp toreizējo un tagadējo situāciju. Toreiz mēs abi bijām burvju nežēlības upuri. Piekriti? Tieši tā. Bet tagad viens no mums ir iesprostots pentaklā, es iesitu ar dūri pa kailajām krūtīm, joprojām kā vergs un upuris. Kamēr otrs…
Viņa pašūpoja galvu. Nē…
- Otrs ir metis kažoku uz otru pusi…
- Nav tiesa!
- Un iedūris sabiedrotajam dunci mugurā…
- Bartim…
- Kļuvis par nelietīgu nodevēju, oportūnistu, cilvēku ar divām sejām, kas pievienojies manu nebeidzamo paverdzinātāju skaitam!
Guvusi iespēju iemācīties šīs nelietīgās mākslas, tu nevilcinājies ne mirkli! Par Netenjelu un pārējiem vismaz var teikt, ka viņiem nebija izvēles, ka viņus nodeva mācībā pie burvjiem tik agrā bērnībā, kad viņi vēl nespēja atšķirt labu no ļauna. Tu varēji izvēlēties citu ceļu! Bet tu devi priekšroku paverdzināt Bartimaju, Sakr al Džinu, Sudraba Plūmju Čūsku, Irākas vilkveidīgo sargu. Un tev vēl netrūkst nekaunības uzskatīt, ka es nedarīšu tev neko sliktu! Ļauj man tev pateikt, mamzelīt, ka tie, kas mani novērtē par zemu, mirst briesmīgā nāvē. Man ir zināmi tūkstoš triku, manā arsenālā ir simtiem ieroču. Es varu… au!
Karstasinīgi diskutēdams, es biju pāršāvis vienu pirkstu pāri sava pentakla malām. Manai būtībai trāpīja spēcīgs strāvas trieciens, pašķīda dzeltenas dzirksteles, un es uzlidoju augstu gaisā, izmisīgi kūleņojot un cenšoties neatdurties pret otru pentakla malu. Niknums palīdzēja man veikt šos akrobātiskos trikus brīnum veiksmīgi, un es nolaidos zemē ar satumsušu skatienu un saplēstu gurnautu.
Meitene saviebās. Nu re, mēs atkal esam nonākuši turpat, kur sarunas sākumā.
Es paklausīgi sakārtoju gurnautu. Tu saprati. Izsaucot mani, tu esi nostādījusi mūs dažādās lomās. Mūsu starpā var būt tikai naids.
- Muļķības, viņa noskaldīja. Kā gan citādi es varēju tevi satikt? Es netaisos tevi paverdzināt, muļķi! Tikai gribu, lai mēs parunātos kā vienlīdzīgi.
Es saraucu uzacis vismaz to daļu, kas nebija nosvilusi. Neiespējami. Vai sisenis var sarunāties ar lauvu kā vienlīdzīgi sarunas partneri?
- Ak, neesi tik riebīgs! Un kas tas par Netenjelu?
Pārbolīju acis. Kas? Nekad neesmu par tādu dzirdējis.
- Tu pirms brīža pieminēji kādu Netenjelu…
- Nē, nē, tu būsi pārklausījusies. Es strauji mēģināju mainīt sarunas tematu. Tava ideja ir smieklīga! Starp cilvēkiem un džiniem nav iespējama vienlīdzība. Tu esi jauna un dumja, un varbūt man nevajadzētu izteikties tik skarbi, bet labāk būtu, ja tu saprastu pareizi. Piecu tūkstošu gadu laikā es biju pazīstams ar simtiem saimnieku, un, vai nu viņu pentakli bija iezīmēti tuksneša smiltīs, vai kalnu sūnās, naids starp mani un burvjiem, kas mani izsauca, bija liels un ilgstošs. Tā vienmēr ir bijis, un tā vienmēr būs.
Es pabeidzu tādā tonī, kas nepieļāva iebildumus. Vārdi atbalsojās tukšajā telpā. Meitene saglauda matus.
Muļķības, viņa noteica. Un kā tad ar Ptolemaju?
klitija zināja, ka viņas apsvērumi bija pareizi. Džina reakcija un atbildes viņai to pateica. Kopš neveiksmīgās sadursmes ar pentakla līniju ēģiptiešu zēns stāvēja viņai pretī, krūtis izriezis un zodu pacēlis, rokas nevērīgi šūpodams un laiku pa laikam sakārtodams gurnautu. Bet, tiklīdz Kitija bija visu pastāstījusi, džina bravūra noplaka. Viņš kļuva pavisam kluss, seja mierīga, un ķermenis sastindzis, it kā atrastos ārpus laika. Zēna acis pievērsās Kitijai, zīlītes izpletās, un šķita, ka skatiens kļuvis pavisam tumšs. Jaunā burve nespēja atraut skatienu: tas bija kā lūkoties nakts debesīs tumšās, aukstās un bezgalīgās, kur tālumā mirdz nesasniedzami gaismas punktiņi… Tas bija briesmīgi, bet aizraujoši. Kitija lūkojās džina acīs kā bērns skatlogā, nespēdama novērsties. Sarunas sākumā meitene bija sēdējusi drošībā sava pentakla vidū, bet tagad viņa bija noliekusies uz priekšu, atbalstījusies uz vienas rokas. Otru roku viņa lēnām stiepa pretī pentakla malai, tiecoties pēc tā plašuma un tukšuma, kas staroja no džina acīm. Viņas pirkstu gali jau bija pavisam tuvu krīta aplim… Kitija nopūtās un pastiepa roku…
Ptolemajs samirkšķināja acis. Burvestība bija lauzta. Kitija juta, kā viņai uzmetas zosāda. Viņa parāvās atpakaļ sava pentakla centrā, aukstiem sviedriem līstot pār pieri. Zēns palika nekustīgi sēžam.
Kā tev liekas, viņš jautāja, ko tu vispār zini par mani?
Viņa balss skanēja visapkārt ne pārāk skaļi un ļoti tuvu tomēr bija citāda, nekā viņa bija pieradusi to dzirdēt. Lai gan džins runāja angliski, likās, ka viņa mēlei šī valoda ir sveša. Vārdi skanēja skaidri, bet vienlaikus it kā no liela attāluma.
