— Jā, jā, — arī nerrs smiedamies piekrita, — lieliski pateikts, visā valstī tiešām nav muļķāka muļķa par mūsu karali, un, kāda galva, tāda arī aste! … Padomājiet tikai, viņš pavēlēja atvērt jums visu piļu vārtus, visur jums paklausīt, jūs cienīt un mīlēt, ha-ha-ha!
— Ha-ha-ha, — arī virspavēlniekam labpatika pasmieties, un viņš pačukstēja saviem līdzgaitniekiem: — Tie nejēgas domā, ka mēs esam ieradušies draudzēties! Jo ļaunāk viņiem, jo labāk mums, ha-ha-ha!
— Ha-ha-ha! — viss karaspēks lišķīgi piebalsoja, nemaz nezinādams, par ko tiek runāts.
— Uz priekšu! — pavēlnieki iesaucās, un apvienotais karaspēks, bungām rībot un taurēm skanot, iesoļoja tukšpauru valstī.
Pulku pulki soļoja, neviena netraucēti, neviens tiem neuzbruka un tos neapturēja. Bet viņiem blakus uz cūkas kratījās nerrs, un viņa neķītrie joki par sava karaļa muļķībām tā izsmīdināja karavīrus, ka tiem pat sāka sāpēt žokļi.
Kur vien viņi gāja, visur viņus uzņēma ar ieplestām rokām, ar dāsniem cienastiem, visur gaidīja siltas pajumtes un jautri nostāsti par karaļu muļķību. Karavīri nespēja beigt brīnīties par valsts bagātību, viņi ar ieplestām acīm skatījās uz noliktavām, kuras lūza no visādiem labumiem, uz auglīgiem, lieliski iekoptiem laukiem, uz priecīgām un mierīgām cilvēku sejām. Beidzot viņi sasniedza valsts galvaspilsētu, kurā stāvēja augsta un varena pils ar biezām, nepārvaramām sienām un dziļiem ūdens kanāliem apkārt. Pils tilts bija viesmīlīgi nolaists un nosegts ar paklājiem, kā arī apkaisīts ar ziediem. Pils pagalmā baltojās viesību galdi, spēlēja mūzika, skanēja dziesmas un smiekli, dejoja un priecājās uzposušies neapbruņoti cilvēki. Bez pārstājas skanēja saucieni: «Lai dzīvo gudrie svešzemnieki!», «Lai dzīvo prātīgie kaimiņzemju valdnieki!», «Laipni sveicam muļķu zemē!…».
Ienaidnieku karavīri, uzmanīgi skatīdamies apkārt un baidīdamies viltības, iegāja pilī, katram gadījumam daļu karaspēka atstājuši aiz pils vārtiem … Tomēr arī šeit pilī viņi nesastapa nevienu bruņotu karavīru, tikai virtuvē čurkstēja uz iesmiem cepamie auni un brieži, atspundējot paukšķēja medalus mucas.
Pats Diženais Tukšpauris Trīspadsmitais iznāca sagaidīt godājamos viesus. Viņš noliecās tik zemu, ka viņa kronis atsitās pret akmens bruģi.
— Beidzot esam sagaidījuši! — viņš sacīja un, sirsnīgi apskāvis virspavēlnieku, pačukstēja viņam pie auss: — Lūdzu, ņemiet manu kroni un visu troni, tikai atbrīvojiet no Diženā Tukšpaura goda.
Un, norāvis no galvas tīra zelta kroni, kas rotāts ar dimantiem un citiem dārgakmeņiem, svieda to uz ienaidnieku karaspēku.
Ak debess, kas notika! .. . Uzvirda īsta kauja: visi metās pie kroņa, kārodami pakampt tādu nenovērtējamu dārgumu. Kāvās kā zvēri, nikni kaucieni mijās ar pirmsnāves vaidiem, un, kad beidzot viss pils pagalms bija noklāts ar kritušajiem un kronis nokļuva kāda milža karavīra rokās, virspavēlnieks pasauca to, ar varu atņēma kroni, bet beigtos lika iemest kanālā …
Pēc tam ziņneši tika sūtīti uz ienaidnieku zemēm. Viņi nesa saviem valdniekiem priecīgu vēsti, ka muļķu zeme pilnīgi uzvarēta, galvaspilsēta iekarota, lielā pils ieņemta un pat karalim Tukšpaurim lieliskais kronis atņemts, lai dzīvo, lai dzīvo! To izdzirdējuši, šo zemju valdnieki nespēja valdīt prieku, sāka apkampties, pēc tam — lielīties, bet pēc tam — strīdēties un ķīvēties, kuram no viņiem tiks lieliskais kronis, un ķīviņā tā iekarsa, ka jau ķērās cits citam matos .. .
Taču ļausim viņiem plēsties un paši atgriezīsimies lielajā pilī. Šeit sākās īstas dzīres. Visi karavīri līksmoja bez atelpas, ēda, kamēr pārēdās, dzēra, kamēr nespēja turēties kājās, dziedāja, kamēr aizsmaka, un dižojās līdz neprātam. Tad sarosījās meklēt pilī paslēptos dārgumus, tomēr Diženā Tukšpaura kalpi atkal aizsteidzās viņiem priekšā: paši atnesa lādes ar zelta izstrādājumiem, un to dēļ atkal uzvirda kautiņš, atkal lija asinis, atkal kanālos peldēja beigtie, bet rīta pusē visi karavīri noguruši, pārdzērušies un pārēdušies aizmiga ļoti cietā miegā.
Tagad paraudzīsimies, kas notika, kad viņi pamodās. Pamodušies viņi neticēja savām acīm: pils vārti bija cieši aizcirsti, tilts nocelts, nebija atstāta ne kripata pārtikas, ne lāse ūdens un — galvenais — nozuduši it visi ieroči! Kronis tāpat bija nozudis, lai gan virspavēlnieks gulēja, to stingri apskāvis. ..
Tādējādi viņi nokļuva lamatās un, veselu nedēļu cietuši badu, bija spiesti ar kaunu padoties. Tas tik bija skats, kad, visas valsts iedzīvotājiem skaļi smejoties, viņi pa vienam vilkās ārā no pils un, dabūjuši spērienu pa sēžamvietu, neatskatīdamies muka prom … Starp citu, daudziem karavīriem šeit ļoti iepatikās, un viņi lūdza, lai atļauj palikt un iekārtoties uz dzīvi, un viņu lūgumus laipni uzklausīja.
Bet karalis Diženais Tukšpauris Trīspadsmitais par tik gudru uzvaru, kādu viņš guva, neizliedams ne lāsi savu ļaužu asiņu, tika svinīgi nogāzts no troņa un atbrīvots no pēdējā muļķa lomas. Tronī kāpa Diženais Tukšpauris Četrpadsmitais …
