Tonakt jūra bija skaidra kā nekad un debesis — dzidras kā reti kad, tik dzidras, ka jūras zvaigzne, gulšņādama līča dibenā blakus koraļļu rifam, ieraudzīja zvaigzni, kas spīdēja augstu debesīs.
— Ko es redzu?! — jūras zvaigzne brīnījās. — Raugi, zvaigzne, kas spīd neaizsniedzamā debesu augstumā, kas klejo neaptveramā debesu plašumā, un visi to redz, visi par to tīksminās! Bet es, tāda pati zvaigzne, spiesta gulšņāt līča dibenā, un neviens mani nezina, neviens neredz! … Kā nu šitā? … Kur taisnība? …
Un jūras zvaigzni pārņēma tāda skaudība pret debesu zvaigzni un tādas žēlabas par sevi, ka viņai no acīm sāka līt sūras asaras un līča ūdens kļuva vēl sāļāks. Izdzirdējis žēlus šņukstus, pie jūras zvaigznes piepeldēja viņas draugs jūras ezis.
— Kāpēc raudi? — tas līdzjūtīgi jautāja. — Kas nodarījis tev pāri? Vai gribi, pastāstīšu, kā es valzirgam iedūru lūpā, dabūsi kārtīgi izsmieties!
Taču jūras zvaigznei tas nebija prātā.
— Liec mani mierā, — viņa dzedri sacīja. — Man galīgi apnicis klausīties tavos tērgājumos par visādiem valzirgiem.
Jūras ezis, samulsis un noniecināts, atmuguriski atkāpās, bet jūras zvaigzne sāka rāpties pa rifa sānu uz augšu. Rāpās tikmēr, kamēr uzrāpās pašā virsotnē, kas bija izlīdusi no ūdens kā maza saliņa. No šejienes viņa atkal paskatījās uz debesu zvaigzni, ieraudzīja to vēl gaišāku un diženāku, un viņai vēl lielāka skaudība sažņaudza sirdi, bet no acīm atkal lija asaras.
Un nakts, kā jau sacīju, bija dzidra, tik dzidra, ka no augstajām debesīm tāpat varēja redzēt rifu, uz kura uzrāpās jūras zvaigzne, tāpēc arī debesu zvaigzne ieraudzīja, kā apakšā raud jūras zvaigznīte.
— Kas noticis? — tā noraizējusies jautāja. — Vai ir glīti tā pinkšķēt, ka var dzirdēt pat debesīs?
— Es vairs nevaru! — jūras zvaigzne iesaucās. — Man apnicis kvernēt līča dzelmē! Man derdzas jūras eža penterē- jumi! … Es gribu pacelties augstu, gribu spīdēt debesīs, gribu, lai visi tīksminātos par mani, gribu būt tāda kā tu! .. .
— Gribi spīdēt debesīs … — debesu zvaigzne domīgi atkārtoja. — Gribi pacelties augstībā . ..
Un tā sūtīja uz leju savu zilo staru. Stars atsitās pret rifu un kā zils pavediens apvijās ap jūras zvaigzni. Tad pacēla viņu un aiznesa neaptveramās debesu tālēs.
Kamēr stars nesa, jūras zvaigzne pārstāja šņukstēt un drīz vien sāka smaidīt. Iedomājieties, kāda laime viņai tikusi — kas varētu tam noticēt!. .. Garajā starā viņa šūpojās kā šūpolēs, un viņas sirdi pārņēma bezgalīgs pašlepnums. «Ai,» viņa sev sacīja, «cik apbrīnojams mans liktenis! Vēl taču neviena jūras zvaigzne nav pacēlusies tādā reibinošā augstumā. Nezin vai no līča mani redz manas māsas? Ja viņas redz, tad, protams, aiz skaudības vai pušu plīst, ha-ha! …»
Kad jūras zvaigzne bija izšūpojusies pēc sirds patikas, viņa sāka skatīties apkārt. Jā, šeit patiešām nav līcis! … Debesīm nebija ne sākuma, ne beigu, ne dibena, ne virsmas. Kur tikai viņa skatījās, visur bija bezgalīgs izplatījums, neskaitāmi zvaigznāji un tumši, noslēpumaini miglāji, kuros iemaldījusies nekad nespētu sameklēt atpakaļceļu … Un, jo vērīgāk jūras zvaigzne skatījās, jo neomulīgākas un baismākas viņai šķita augstās debesis. Reiz viņu tik tikko nenotrieca asteroīds, kas cietāks nekā krams, reiz tik tikko neizdedzināja acis garām aiztraukusies komētas aste, bet attālāk divas milzīgas zvaigznes tā ietriecās viena otrā, ka sabirza lauskās, kas pašķīda uz visām pusēm, tikai par mata tiesu neskardamas jūras zvaigzni. Viņa gribēja paslēpties, tomēr, lai cik grozījās apkārt, nekur nepamanīja nevienu mierīgu kaktiņu vai ieplaku, kur varētu netraucēta pakvernēt un atpūsties no pieredzētām briesmām. Jūras zvaigznei uzmācās nemiers. «Ai,» viņa sev sacīja, «nezin vai labi darīju, ka iekāroju augsto izplatījumu … Netiku domājusi, ka debesis ir tik draudīgas un nemājīgas. Tagad redzu, ka nav nekāda laime būt par zvaigzni debesīs. Šeit taču vienas vienīgas briesmas, šeit ne mirkli nav miera, un es esmu tik vientuļa, tik bezgalīgi vientuļa, ka vientuļākai būt vairs nav iespējams! …»
Tagad viņa atcerējās savu mierīgo līci, no kura atsacījusies, atcerējās omulīgo kaktiņu rifa pakājē, kuru atstājusi, atcerējās arī draugu jūras ezi, kuru nopulgojusi. .. «Ai, cik laimīga tur es biju!» jūras zvaigzne pavisam noskuma. «Un kā tur man trūka, un kur bija mans prāts, ka iekāroju šīs nelāgās debesis?!»
Un jūras zvaigzni pārņēma tāds nemiers un īgnums, ka, vairs nespēdama izturēt, viņa žēli sauca pēc palīdzības.
Izdzirdējis viņas saucienus, mēness piepeldēja tuvāk.
— Nu kāpēc tu kliedz? — viņš brīnījās. — Un kā tu, tik maza, šeit nokļuvi?
— Es … es … — jūras zvaigzne šļupstēja, — es gribu uz mājām … jūrā.
— Bet saki — kā tu šeit nokļuvi? — mēness neatlaidīgi jautāja.
