— Es … es dzīvoju jaukā līcī un biju ļoti, ļoti laimīga … Un man nekā netrūka. Taču kādā skaidrā naktī debesu zvaigzne noskatījās manī… Tā ieraudzīja, cik man ir labi, mierīgi un patīkami. Tāpēc aiz skaudības ņēma un sasēja mani ar savu staru, bet sasietu nolaupīja, — jūras zvaigzne pat aizgūtnēm meloja. — Un nolaupījusi te pameta likteņa varā … lai es galīgi aizietu bojā šajās briesmīgajās debesīs …
— Vai tiešām tā bija? — mēness brīnījās.
— Varat pajautāt jūras ezim, viņš apliecinās, ka tas viss ir svētākā patiesība! — jūras zvaigzne apgalvoja. — Tikai ļaujiet man atgriezties mājāāās! — viņa atkal sāka pinkšķēt.
— Nu labi, labi, — mēness sacīja.
Viņš piepeldēja pie zilā stara un ar savu aso sirpi to pārgrieza — tieši tad, kad jūras zvaigzne karājās virs sava līča.
Tiklīdz stars pārtrūka, zvaigzne noplunkšķēja līcī un steidzīgi aizirās uz savu omulīgo kaktiņu rifa pakājē. Viņa sirsnīgi sasveicinājās ar apstulbušo jūras ezi un tūlīt nolikās atpūsties pēc tik bīstama un neprātīga ceļojuma. Tā kā nakts joprojām bija dzidra, tik dzidra kā nekad, tad jūras zvaigzne pirms aizmigšanas atkal ieraudzīja, ka augsti spīd debesu zvaigzne un pie tās piepeldējis mēness. Viņi droši vien runāja par jūras zvaigzni un tās meliem, jo abi klusi un iecietīgi smējās …
Melnulis spīdīgais, vārtīdamies celma praulos, izdzirdēja tauru skaņas. Viņš izlīda un ieraudzīja, ka plakaņu pulks soļo pa mežmalas pļavu. Vieni taurēja ar saritinātām lapiņām, citi sauca:
— Uzmanību, uzmanību! … Liels koncerts! … Zem vecās bekas! … Dzied konkursu laureāte cikāde!… Pēc trešā zvana ieeja zālē slēgta!… Uzmanību! … Uzmanību! … Tikai šovakar! …
Melnulis spīdīgais paskatījās uz celma ēnu — ehē, tā jau krietni izstiepusies. Tātad vakars degungalā, jāsteidzina tikai posties uz koncertu …
Kad melnulis spīdīgais beidzot ierāpoja vasaras koncertzālē zem milzīgas bekas cepures, šeit jau bija sapulcējušies |oti daudzi skatītāji: lapgrauži, spīļastes, maijvaboles, mārītes, ūsaiņi, sienāži… No purva atčāpoja pat ūdensblusas, tik tikko spēdamas pavilkt pie sauszemes nepieradušās kājeles. Smecer- nieki atstiepa līdzi priedes skuju, bet spīļastes — ģeorģīnes ziedu, lai koncerta laikā varētu panašķoties. Vairāki zirnekļi un zirneklīši šūpojās pie griestiem pašu pītās šūpolēs. Lielajā ložā tupēja taurenis admirālis ar taurenīti admirālieni. Melnulis spīdīgais ierāpās blakus ložā, kurā jau bija plaši iepletusies biešu blakšu saime. Melnulis tās visas aiz skausta izsvieda ārā un, ērti atlaidies, ar acīm ieurbās skatuvē.
Trešo reizi ieskanējās pļavu pulkstenīte, pie griestiem nodzisa jāņtārpiņu spuldzītes, atvērās deviņu zirnekļa tīklu priekškars, un uz skatuves iznāca pieteicēja — lapsene ar sažņaugtu vidukli.
— Sākam koncertu! — viņa iesaucās. — Dziesma par sauli. Daļas: allegro, grazioso, scherzo, moderato… Ļoti stingri lūdzam koncerta laikā neēst. Nav glīti!
Uz skatuves iznāca dziedātāja, konkursu laureāte cikāde, apsegusies ar valdzinošu pieneņpūku šalli. Aiz viņas nostājās mazu cikādīšu koris. Viņas sāka dziedāt:
Ai, saule, saulīte gaišā, Tu mūsu tālā un augstā, Arvien tu mūs apciemo — Tev dziesmu dziedam skaistāko!
Bet kora smalkākās balstiņas atkārtoja:
… ko … ko … ko …
Melnulis spīdīgais pārliecās pār ložas malu un paskatījās ārā: pie debesīm nespīdēja saule. Tā bija aizlīduši aiz eglēm.
Kad koris beidza, dziesmu uzsāka soliste cikāde:
Kad saule spīdēt sāāāāāk, Liels prieks tad ciemos nāāāāāk!
Bet mazo cikādiņu koris atkartoja:
… āāāāk … āāāāk … āāāāk ….
Un pār visu zāli atkal viļņoja solistes sidrabainā balss:
Dzīvo, saulīte,
Spīdi, saulīte,
Mūsu māmiņa,
Mūsu māāāāāāāsiņa! …
Beigās soliste un koris kopā skandēja:
Saule lai dzīīīīvooooooo!
Iedārdējās tādi aplausi, ka drebēja pat bekas jumts un šūpojās zirnekļu šūpoles. Aplaudēja visi, vienīgi melnulis spīdīgais to nedarīja. Viņš sēdēja sadrūmis, vistumšāko domu mocīts. Kad pēc koncerta visi priecīgi izklīda katrs uz savu pusi, melnulis piecēlās no ložas un aizrāpoja aiz skatuves meklēt solisti cikādi. Viņam laimējās ierasties pie solistes tādā brīdī, kad zaļais sienāzis skūpstīja tai ķepu.
— Jūs esat brīnišķīga! Neatkārtojama! Valdzinoša!… — To pateicis, sienāzis uzdāvināja cikādei kaltētu vijolīšu ziedlapu vēdekli.
Melnulis spīdīgais nikni pastūma sāņus sienāzi un nomurmināja cikādei:
— Man steidzami jāaprunājas ar jums. Ļoti svarīgā lietā!
— Laipni lūdzu, — cikāde mīlīgi uzsmaidīja un aicināja melnuli uz savu istabiņu, kas bija izgriezta bekas kātā.
Melnulis spīdīgais ierāpoja un apsēdās no ozolzīles cepurītes darinātā krēslā.
— Man jāsaka jums, — viņš teica, — ka jūsu balss ir visai ciešama, var iztikt.
— Paldies. — Dziedātāja pasmaidīja un pavēcināja vijolīšu vēdekli.
— Vēl gribu jums sacīt, — melnulis bubināja tālāk, — es esmu dzirdējis arī labākas balsis par jūsējo, piemēram, kāpost- mušas vai tīklkodes balsis. Kad manā dzimšanas dienā tās sāka
sīkt: «Lai dzīvo sveiks!» — pat puse ciemiņu zaudēja dzirdi un līdz šim vēl ir kurli — re, tās tik ir balsis!
