Melnulis pašūpojās krēslā un klāstīja tālāk:
— Arī jūsu balss skanētu daudz labāk, ja dziedātu par vērtīgākām lietām.
— Kādām lietām? — cikāde brīnījās.
— Taču par tādām, cienītā, kuras patiešām spīd un laistās! — melnulis spīdīgais atbildēja. — Jūs, raugi, dziedājāt par sauli, pateicāties tai par spīdēšanu. Bet ko saule tobrīd darīja? Tā, edz, aizlīda aiz eglāja un pat nepašķielēja, kas tur, zem bekas, skandē tai slavu. Un vispār, cienītā, kas gan ir saule? Naktī, kad paliek tumšs un vēss, to pat ar uguni nekur nesameklēsi! Mākoņainā, lietainā dienā, kad tik ļoti vajadzīgs kauču viens tās stars, — atkal no viņas nav ne vēsts! Un ziemā? Kas notiek ziemā?! — Melnulis iekarsis pat palēcās nokrēsla. — Ziemā saulei nenāk ne prātā, ka mēs beidzamies nost no aukstuma un bada, ziemā, padomājiet tikai, tā silda kaut kādu Āfriku, bet uz mūsu pusi pat greizi nepalūkojas! … No stārķa dzirdēju, ka Āfriku tā sildot cauru gadu un tāpēc tur neesot arī sniega! Re, kāda ir tā saule, kuru jūs slavējat un kurai dziedat pateicības himnas!
Cikāde pa lodziņu paskatījās uz debesīm, pasmējās un sacīja:
— Runājiet, runājiet, pirmo reizi dzirdu tik interesantas domas!
— Jā gan, cienītā, — melnulis spīdīgais apmierināts prātoja, — saule dažreiz ir, dažreiz nav. .. Toties es — es arvien esmu, arvien spīdu un laistos! Gan naktī un dienā, gan vasarā un ziemā! … Un neložņāju pa nekādiem mākoņiem, neskraidu uz āfrikām, arvien esmu šeit, raugi, kaut vai tagad: saule jau norietējusi, bet es — pašā spīdumā un arvien tā!
Melnulis apklusa, kautrīgi pakasīja sev pavēderi un gaidīja, ko atbildēs cikāde. Bet viņa tikai spēlējās ar sīkgraudiņu krellēm un klusēja.
— Kā tad ir, cienītā? — melnulis nepacietīgi jautāja.
— Jūs vēlaties, lai es dziedātu nevis par sauli, bet par jums? Lai pateicības himnas skanētu nevis saulei, bet jums, vai tā? — cikāde jautāja un ar vēdekli aizsedza muti, lai vabole neredzētu, kā viņa smejas.
— Jā, tieši tā! — Melnulis pat palēcās no prieka. — Es taču esmu vairāk pelnījis, lai mani dziesmās slavētu!
— Labi, — cikāde piekrita, — rītdienas koncerts būs veltīts jums!
Melnulis spīdīgais gandrīz vai sāka diet aiz laimes. Tomēr savaldījās un cēli, kā piederas tādam, kurš zaigo vairāk nekā saule, paklanījās dziedātājai un atvadīdamies sacīja:
— Tas būs jūsu labākais un veiksmīgākais koncerts! Es •aizsūtīšu jums pušķi ziedu — vissmaržīgāko, kādi aug kazas spirās! Uz redzēšanos koncertā!
Nākamajā dienā melnulis, kur bijis, kur nebijis, šad tad no -celma izbāza ūsu, gaidīdams un nespēdams sagaidīt tauru skaņas un plakaņu pulku. Beidzot tie atsoļoja, apstājās pie paša •celma un iesaucās:
— Tū, tū, tū … Uzmanību, uzmanību! … Šovakar! … Zem vecās bekas! … Tāds koncerts, kāds vēl nav bijis! . .. Koncert- mīkla! .. . Aicinām, aicinām! … Uzmanību! .. . Koncerta laikā aizliegts ēst! … Šovakar! … Koncertmīkla! .. .
Melnulis spīdīgais pa galvu pa kaklu izvēlās no celma un steidzās spodrināt spārnus, ķepas un ūsas… Šis koncerts taču — viņam par godu! … Kārtīgi uzspodrinājies, viņš ilgi staipījās peļķes priekšā, tīksminādamies par savu spīdīgo atspulgu. Nē, viņš vēl nekad nebija izskatījies tik liels, tik zaigojošs, tik skaists — pat sevi sāka apskaust. Beigu beigās viņš pakarināja sev zem kakla spāres spārniņu un devās uz koncertu.
Apsēdies ložā, melnulis šoreiz pat neuzskatīja par vajadzīgu •sasveicināties ar blakus tupošo taureni admirāli un taurenīti admirālieni. Viņš nicīgi pagrieza muguru pret skrejvaboli, kas sēdēja blakus, ar acīm ieurbās skatuvē un nepacietīgi gaidīja.
Beidzot! Pavērās deviņi zirnekļu tīkli, nodzisa jāņtārpiņu lustras, bet uz skatuves nostājās cikādes.
Izskrēja lapsene ar sažņaugto vidukli un iesaucās:
— Dziesmas mīkla: «Kas spilgtāks nekā saule?» Allegro„ presto.
Melnulis spīdīgais apmierināts pavīpsnāja un, izbāzis galvu gar bekas jumta malu, paskatījās ārā. Nabaga saule šoreiz nebija aizlīduši aiz eglāja: acīmredzot tā gribēja zināt, kas gan ir spilgtāks par viņu.
Soliste cikāde jau dziedāja:
Kas? Kas? Kas? Kas pasaulē Spīd gaišāk Nekā saule? Zaigo spilgtāk Nekā saule? Atbildiet ātrāk! Uzminiet ašāk!
Un mazo cikādīšu koris smalki piebalsoja:
Padomāāāājiet! Neklusēēēējiet! Ātrāk! Ašāk!
Naskāāāāk!… Āāāāk! …
Visa dzīvā radība iegrima pārdomās un lauzīja galvas: kas gan varētu zaigot spilgtāk nekā pati saule? . .. Pat spradži pārstāja lēkāt. Pat ūsaiņi vairs nekustināja ūsas. Pat purpurkrāsas smecernieki aizmirsa kustināt snuķus, kuri līdzīgi cigāriem … Kas? Kas?
Melnulis spīdīgais, vairs nespēdams valdīties, piecēlās uz pakaļkājām un izslējās visā augumā, lai ikviens redzētu viņu un ātrāk uzminētu mīklu. Tomēr neviens pat nepaskatījās uz viņa pusi. Visi lauzīja galvas: nu kas tad?
Uzminieieiet! Pasakieieiet! — cikādīšu koris mudināja.
