Diemžēl visi joprojām klusēja, jo nespēja atminēt mīklu. Melnulis spīdīgais sanervozējies pārliecās pār savas ložas malu un dūra ar ūsu sprakšķim, bet pēc tam uzšāva ar spārnu taure- nitei admirālienei… Noskaitusies admirāliene tā iegāza viņam •ar savu lorneti, ka viņš izvēlās no ložas, bet, par laimi, paspēja ar pakaļkāju ieķerties margā un palika karājamies ar galvu uz leju — kā sikspārnis.
Atminiet, atminiet, atminiet, — soliste cikāde mudināja.
Taču runājieieieiet! —
cikādītes piebalsoja.
Un atkal neviens neatsaucās. Šķita, ka koncertmīklu neviens vairs neatminēs!
Tad melnulis spīdīgais neizturēja un, vēl arvien karādamies ar galvu uz leju, iespiedzās:
— Es! … Es esmu spilgtāks nekā saule!
Visi izbrīnā pat atliecās un vērās uz melnuli.
— Es! … Es zaigoju vairāk nekā saule! — viņš atkal iespiedzās.
Tad sprakšķi, vēderus saķēruši, sāka smieties.
— Tas tik ir joks! Tas tik ir joks! Koncertjoks!
Un ūdensblaktis piebilda:
— Plīstam pušu aiz smiekliem! Plīstam pušu aiz smiekliem!
— Pārplīsīs vēderiņi! Pārplīsīs vēderiņi! — Kamenes smiedamās locījās.
— No smiekliem vai gals klāt, no smiekliem vai gals klāt! — skudras pat vaimanāja.
Lapgrauži basos ducināja:
— Šis praulainis — spilgtāks nekā saule? Šis praulainis?
— Mēs šim nu belzīsim! Mēs šim nu belzīsim! — melnuļa radinieces visēdājas vaboles, noskaitušās un nespēdamas paciest kaunu, draudēja.
— He, he, hē! — zvaigāja ragastes.
— Ki, ki, kl! — blusas drebinājās.
Pat pati soliste cikāde neizturēja:
— Hāāāā! — spalgi iesmējās.
Un te notika kaut kas negaidīts: aiz smiekliem sāka kratīties pat vecā beka. Tās lielā un mīkstā cepure neizturēja un uzkrita kā spilvens skatītāju zālei. Sacēlās jezga, tomēr smiekli tik un tā nerimās — tie lauzās ārā no sašķīdušās cepures apakšas un vēlās pār pļavām un mežiem …
Jautrās katastrofas vietā atsteidzās glābēju zirnekļu brigāde. Tie veikli ar pavedieniem apvija bekas cepuri un pacēla to zem egles zara. Tiklīdz cepure pacēlās, melnulis spīdīgais pirmais izlēca ārā un aizmuka, ko kājas nes. Viņš skrēja bez apstājas, kamēr nokļuva meža citā galā. Bet arī šeit viņu panāca smieklu ■šaltis. Saniknotais un pārgurušais melnulis spīdīgais paskatījās uz debesīm un ieraudzīja, ka saule tāpat smejas — no smiekliem lai pat vaigi plīst…
Melnulis pacēla uz augšu ķepu un piedraudēja saulei:
— Es tev vēl atriebšos, skauģe! . .. Tas ir tavs darbs!
Un ielīda vecā celmā.
Akvārijā iesvieda lielu dzeloņainu gliemezi — īstu jūras skaistuli. Kamēr tas nogrima līdz dibenam, ūdens ap to burbu- lēja un meta ap]us, bet divas mazas akvārija zivtiņas, Kite un Pite, ierāvās kaktā, nezinādamas, ko domāt, un baidīdamās pat pakustēties.
Kad ūdens norima, gliemezis palūkojās apkārt un neapmierināts noņurdēja:
— Tad raugi, kur nokļuvu! . .. Stikla kastē. Fui!
Zivtiņas neatsaucās — abas vēl nebija atjēgušās no pieredzētām bailēm.
— Raugi, ko esmu sagaidījis! — skaistulis gliemezis izgāza savu īgnumu. — Ko te teikt!… Saja kastē pat nav kur pagrozīties!
— Šeit nav kaste! — Kite sadūšojusies ierunājās.
— Šeit ir akvārijs, — Pite piebilda.
— Akvārijs? .. . Kas par blēņām! Fui! — gliemezis pavisam saīga. — Ir nu gan mani iegrūduši!
— Neskumsti, — Kite mierināja viņu. — Šeit tev patiks. Paskaties, cik daudz glītu, apaļu akmentiņu dibenā un cik augsta zāle, bet naktī…
— Bet naktī, — Pite uztvēra, — spīd zaļa spuldze!
— Fui, fui, fui! — gliemezis tās pavisam nopēla. — Iedomājieties, akmentiņi! . .. Tikai iedomājieties — spuldze! … Zāle! .. . Fui! — Šeit it viss gliemezim nepatika.
— Bez tam šeit ir … — Kite jau iesāka.
— Vēl šeit ir, — Pite aizsteidzās tai priekšā, — spoža monēta dibenā. Vari to pievākt.
— Jā, jā, vari to pievākt, — Kite laipni piekrita.
Zivtiņu labestība aizkustināja dzeloņaino gliemezi.
— Paldies, — tas tencināja mīlīgākā tonī. — Bet man nav •vajadzīgs tāds, ja tā drīkst izteikties, dārgums. Tur, kur es dzīvoju, mētājās kastēm zelts, pērles varēja vākt pēc sirds patikšanas un monētas bija izkaisītas kā putraimi, neviens uz tām ij nepašķielēja, tikai rūsa ēda.
Zivtiņas izbrīnā pat iepleta mutes.
— Vai tiešām pasaulē ir tāds akvārijs? — neticēdamas viņas jautāja.
— Akvārijs? Ha! — gliemezis pasmējās. — Tur nav nekāds .akvārijs. Tur ir okeāns!
— Okeāns … — abas zivtiņas reizē atkārtoja.
Tas vārds skanēja tik cēli un bija tik liela noslēpuma pārpilns, ka viņas bez pārstājas to atkārtoja un atkārtoja.
— Bet saki — vai tālu atrodas tas okeāns? — Kite jautāja.
— Un kā tas izskatās? — Pite piebilda.
— Vai tad jūs līdz šim neesat dzirdējušas par okeānu? — gliemezis šausminājās. — Ir nu gan aizkakts! Un iegrūduši mani tādā, fui, fui!
— Mums neviens par to nav stāstījis, — Kite taisnojās.
— Mēs abas esam dzimušas akvārijā, — Pite nopūtās.
— Esi tik labs, pastāsti, — abas lūdza.
Gliemezis bija slinks stāstītājs, tomēr šajā šaurajā kastē, ko dēvē par akvāriju, cita nekā nebija ko darīt, bet zivtiņas bija tik mījas un vērīgas, ka viņš iesāka:
