"Labi. Babe saka, tu esi labs zēns, tevī nav naida un dusmu."
Pie šiem lzas vārdiem Jānis satrūkās un nokaunējās, jo vēl ceļā viņš bija jutis gan dusmas, gan naidu. Zēns nolaida acis, lai draudzene nevarētu tajās ielūkoties.
"Bailes taču tev ir?" Izabella turpināja. "Ja tu neiemācīsies valdīt pār tām, bailes sāks valdīt pār tevi. Tās mainīs tavu raksturu, un tu kļūsi vai nu lišķīgs, pieglaimīgs un iztapīgs, vai arī dusmīgs un agresīvs."
Kā viņa to var zināt? Spējš sārtums iesitās Jāņa vaigos. Babe tikai šodien mani pirmo reizi ieraudzīja!
"Babe jūt cilvēkus arī neredzot. Viņa izlēma, ka tu vari nākt uz Zemzemi mums līdzi un apgūt senās gudrības. Protams, ja tu gribi!"
"Vai es iemācīšos burt? Tas būs aizraujoši? Es iegūšu kādas burvju spējas?"
Jau nākamajā mirklī Jānis iztēlojās sevi klases priekšā pārvēršam Jurģi un citus savus nelabvēļus par…
"To nu gan es nezinu!" Izabella pārtrauca viņa nomoda sapņus. "Gudrāks tu kļūsi, tas tiesa!"
"Vai ši ir burvju skola? Kāpēc te ir ari pieauguši cilvēki?"
"Burvju skola tā nav. Katrā mājā Zemzemē ir kāds viedais — burvis, pareģis, zintnieks, dziednieks, vārdotājs, zāļu sieviņa vai zvaigžņu tulks. Nama otrajā stāvā viņi dzīvo, bet pirmajā ir darbnīca, kur katrs var atjaunot, papildināt vai iegūt no jauna kādas prasmes vai iemaņas. Te bieži ierodas ļaudis no Virszemes, jo Zemzemē dzīvo viedākie no viedākajiem skolotājiem katrā jomā. Domāju, tu te satiksi ne vienu vien pazīstamo! Tāpēc arī bērni mācās kopā ar lielajiem, jo katrs, arī pieaugušā vecumā, var sajust lielu vēlmi, piemēram, paredzēt notikumus, tulkot zvaigznes. Vai ārstēt savu gotiņu, aitas un vistas ar zāļu tējām. Jāsaka gan, ka ne katrs, kurš šeit nonāk, kļūst par diženu burvi, jo tur jābūt ne tikai iedzimtām spējām, bet arī stiprai gribai tās attīstīt un vadīt. Palūkosim. Tavos rados taču ir bijis kāds dziednieks vai vārdotājs?"
"Nēe…"
'Tiešām? Tu to labi zini? Kāpēc tad… ak, nu labi, tomēr Latvijā, prasi, kam gribi, katram rados ir kāds būrējs. Vismaz kāda zāļu sieviņa."
"Nē, man nav neviena!"
"Varbūt tava ome prot pareģot? Piemēram, kas pie jums atbrauks ciemos, kāds laiks būs vasarā vai kādu atzīmi tu dabūsi kontroldarbā?"
"Nē. Ja nu vienīgi… Ome vienmēr, kad tētis ziemas laikā uzvelk kurpes ar plānajām zolēm, rājas, ka viņš dabūs iesnas, un tā arī notiek."
Dvīņi saskatījās.
"Nē, tas neder! Tā nav nekāda pareģošana, bet gan jau viss notiek pareizi. Zini, kad mammas māsa gāja sagatavošanās kursos Mākslas Akadēmijā, viņai pasniedzēja teica, ka pat zirgam var iemācīt zīmēt. Viņš varbūt nekļūšot par Maiju Tabaku, bet zīmēt zīmēs."
Izabella atvēra grāmatu.
"Skaties, šeit apvienotas zīmes un simboli no visas pasaules. Tās dod zināšanas, aizsargā un stāsta savā valodā par to enerģiju, ko nes sevī. Tad, kad tu pratīsi šīs zīmes tulkot, iegūsi ne tikai zināšanas, bet arī simbolu enerģiju. Lūk, Saules zīme, aplis ar punktu vidū, tā attēlo gan Visumu, gan ikkatru cilvēku. Lasi!"
Izabella pastūma grāmatu Jānim zem deguna. Viņš lasīja.
"Aplis, tā ir vienotība un bezgalīgas zināšanas. Tā ir Saules enerģijas pielieta dzīves telpa, spēja vairot vienotību un noteiktību, paplašināt to līdz bezgalībai."
Cik sarežģīti! Jauna lapa, jauna zīme, sveši vārdi. Vienā brīdī tas viss sāka ņirbēt Jānim gar acīm.
"Tu zini, es neko vairs neatceros un vispār, man jau galva griežas!"
"Labi, šovakar beidzam."
Viņi nolika grāmatu plauktā un klusi uz pirkstgaliem izlavijās no darbnīcas, lai pa šaurām vītņu kāpnēm dotos uz augšu. Bērnu guļamistabas bija jumta stāvā, tik ļoti jumtīgā stāvā, ka, straujāk ceļoties no gultas, varēja sadauzīt pieri. Toties Babe gulēja stāvu zemāk, tāpēc viņi droši varēja spiegt un sarunāties līdz vēlai naktij. Jānim no satraukumiem miegs nemaz vairs nenāca. Viņš gribēja zināt visu, pilnīgi visu.
"Ko tieši?" ģērbusies pidžamā ar rotaļu lācīšiem, pārprasīja Izabella.
"Vai jūs esat burvji? Vai jūs dzīvojat mežā tāpēc, ka jūsu mamma ir ragana? Jūs esat labie vai ļaunie?"
"Tas, ka cilvēks zina vairāk nekā citi, nepadara viņu ne par labu, ne par ļaunu. Mūsu mamma nav nekāda ragana!" Izabella uzmeta lūpu.
"Tev galīgi nošķiebies prātiņš!" Roberts dusmojās.
"Lai nu kurš to teiktu!" Jancis sparīgi pretojās. "Pasaki, kurš normāls cilvēks var ieiet ozolā, nokāpt pazemē, kur, izrādās, ir vesela pilsēta! Vai ari doties uz augšu sazin kur debesīs! Jā, ko tā Rasa tur dara?"
"Jāni, nomierinies un nesatraucies tik ļoti! Te visi ir normāli cilvēki. Tu taču nebrīnītos par ērgli, kurš redz labāk nekā tu, vai neteiktu, ka nenormāls ir suns, kurš saož labāk par tevi! Un, lūk, ari šeit ir cilvēki, kuri vienkārši ir jutīgāki nekā lielum lielais vairums ļaužu, bet tajā nav nekā pārdabiska."
"Nu, jā," māsu papildināja Roberts, "ir jau šeit ari īpatnas, dīvainas un neparastas lietas, bet ari tām ir vieta uz šīs pasaules. Jo neparastas un dīvainas tās ir tikai tikmēr, kamēr mēs tās nepazīstam."
"Un Rasa," Jānis turpināja tincināt, "un Saules dēli un Saules meitas?"
