Drīz telpa strauji piepildījās ar ļaudīm. Lielākoties šeit pulcējās dažāda vecuma kundzes. Gan jaunākas, gan vecākas. Bērnu bija pavisam maz. Jānis starp mācīties gribētājiem pazina kaimiņieni Annu, kura nemaz nelikās izbrīnījusies, ka redz te ari Jāni. Viņa cītīgi pierakstīja katru izteikto Malvīnes vārdu. Arī Izabella ik pa brīdim kaut ko pierakstīja. Jānis no sākuma aplūkoja ienācējus, tad sāka ieklausīties Malvīnes stāstītajā un ik pa brīdim piebikstīja Izabellai.
"Pieraksti šo recepti! Mana mamma ir pārņemta ar veselīgu dzīvesveidu un vienā laidā noņemas ar ķermeņa attīrīšanu. Šī recepte viņai derēs!"
"He, vieglāk par vieglu, to jau var atcerēties! Tikai pieci augi. Klausies un iegaumē! Pirmajai asins grupai pelašķi, mežrozītes, kumelītes, bērzu pumpuri, otrajai viss tas pats, bet pievienot vēl piparmētru, trešajai…"
"Beidziet sačukstēties!" Roberts iejaucās sarunā. "Es jums teicu, te ir tikai tāds omīšu saiets! Ejam tālāk!"
Pirms viņi paspēja piecelties, atvērās durvis un darbnīcā iespraucās kāda četrotne, pilnīgi neatbilstoša šai vietai. Bravūrīgi, izsmējīgi, draudoši, un tie ne tikai ienāca, bet apmetās, kā izskatījās, uz palikšanu. Pievērsuši sev pienācīgu uzmanību, viņi sāka meklēt jaunus izpausmes veidus, jaukdamies pa vidu Malvīnes runai, likdami tai mulst.
"Tas ir viss, ko tu vari?! Uzzīmēt uz savas kleitas suņuburkšķi?"
Malvīne izskatījās apjukusi, un Roberts jau rausās augšā no savas vietas. Izabella saķēra brāli aiz rokas.
"Liecies mierā! Viņa pati tiks galā!"
Šķiet, Izabellai bija taisnība, Malvīne bija saņēmusies, viņa piegāja pie galda un paņēma kaut ko, kas izskatījās pēc stikla bumbiņas. Tādu Jānis bija redzējis gan kafejnīcā, gan Babes mājā. "Nelieciet man izsaukt Kārtības policiju!"
Nelikās, ka Malvīnei būtu izdevies viņus nobaidīt. Abas meitenes vienā laidā ķiķināja par katru puišu izteikto vārdu.
"Ko gan tā Laura dara kopā ar tiem sīkajiem? Viņa taču ir tikpat veca kā mūsu Rasa! Mazākā meitene ir viņas māsa Agnese, tikpat tumšmataina un tukla kā māsa, tikai balss vēl spalgāka un skaļāka. Tas glītais zilacis ir viņu brālēns Toms, bet tas neciešamais rudais nejaucenis ir Artūrs," klāstīja Izabella, pagriezusies pret Jāni.
Arī šis zēns būtu glīts, ja visu laiku nevaibstītos un nešķobītos un kaut uz mirkli paliktu mierā kā Toms, kurš izteica dzēlīgas piezīmes, bet pats par tām nesmējās, ļaudams smieties meitenēm. Šķiet, Malvīne nevarēja izšķirties, ko darīt. Viņa drudžaini spaidīja stikla bumbiņu rokās un tad teica:
"Es jūs lūdzu atstāt manu darbnīcu."
"Kāpēc? Mani tieši šodien pārņēmušas nepārvaramas alkas uzzināt, kā apputeksnējas kliņģerītes!"
"Hī, hī!"
"Hā, hā!"
"Ho, ho! Beigts var palikt!"
Četrotne locījās smieklos.
"Un kas ir jādara, ja mazbērnam piemetas žagas? Vai — kā vislabāk iesmaržināt naktskreklu uz naktsguļu?" Artūrs turpināja.
Ho, ho! Hī, hī! Artūram ar draugiem šie joki šķita lieliski.
"Atbildot uz jūsu pēdējo jautājumu, es ieteiktu lavandu. Runājot par kliņģerīšu apputeksnēšanu," žņaudzīdama rokās stikla bumbiņu, Malvīne drebošā balsī iesāka, kamēr viņas vaigus pārklāja sarkani pleķi. Kā vienīgo pareizo variantu Malvīne bija izvēlējusies, saglabājot nopietnību, atbildēt uz Artūra jautājumiem. Telpā bija sacēlusies kņada. Kundzītes pašas bija nolēmušas bezkauņas nolikt pie vietas. Viņus apsauca un kaunināja, norāja un pamācīja, kamēr nekauņas locījās smieklos un priecājās par sacelto jezgu. Kaut kas nozibsnīja Artūra rokās. Šķita… ak, jā! Arī viņa rokās parādījās stikla bumbiņa. Tajā kaut kas locījās un vizuļoja.
"Kas tas bija?"
'Tā ir Salamandra, viņa droši vien atnesusi ziņu!" čukstēja Roberts.
Tā arī bija. Strauji piecēlušies, visi četri klusēdami devās uz durvīm. Telpā vēl labu brīdi turpinājās skaļas runas, līdz palēnām atgriezās ierastais temps un ritms, un Malvīne turpināja atbildēt uz jautājumiem. Kāda vecmāmuļa gribēja zināt, kā vārīt sīrupu pret klepu — no priežu pumpuriem. Arī Jancim šķita, viņa omei tas noderēs, bet Robim pacietība bija galā.
"Nu, ejam tālāk! Šito receptīti, ja tev vajadzēs, paprasīsi manai vecmammai. Nu, celieties beidzot!"
Arī Izabellai bija apnicis pieraksīt. Viņa bez pukstēšanas un acu zibināšanas cēlās un gāja līdzi. Kad viņi bija izgājuši, Jancis uzdeva jautājumu, ar kuru ziņkārē bija mocījies jau labu laiku.
"Kas tā salamandra tāda ir? Kā viņa var atnest ziņu?"
"Elementāri, Janci! Skaties!"
Roberts izvilka no kabatas bumbu, līdzīgu tai, ko Malvīne bija žņaudzījusi rokās. Roberts ielika to Jāņa plaukstā. Tā bija caurspīdīga, un centrā kaut kas dzirksteļoja.
"Tā ir enerģijas bumba ZUGŪ. Ir četri veidi — Zemes, Uguns, Gaisa vai Ūdens enerģijas bumbas. Šī ir Uguns enerģijas zugū. Mums tādas ir abiem ar Izabellu. Ja kāds ar mums grib sazināties, tad sūta ziņu ar enerģiju, un mana bumba to saņem." "Kā?"
"Izabella, parādīsim?"
