"Tā sauc meitenes un zēnus, kuri mācās tur, augšā. Kad viņi būs izmācījušies, labākajiem būs iespēja kļūt par Viedajiem, kuri sargā zināšanas no visas pasaules un dzīvo nošķirti no pārējiem ļaudīm. Viņu uzdevums ir tikai sargāt un saglabāt."
"Tad tāpēc Rasa jau tagad ir tik nopietna?"
"Es nezinu! Es nebiju pamanījusi. Tev šķiet, ka viņa ir nopietna?"
"Tavās vai Roberta acīs es vienmēr varu lasīt, vai jūs esat dusmīgi vai priecīgi, bet Rasas acīm priekšā ir…" Jānis nevarēja atrast pareizos vārdus. "Tā ir kā siena!" viņš vēl arvien meklēja, kā pateikt savas sajūtas.
"Jā," Roberts iestarpināja, "viņa lieliski prot noslēgties."
"Vai jums šķiet, ka viņa ir laimīga?" Jānis turpināja tincināt.
"Tu ko?! Tas ir milzīgs pagodinājums! Ne jau katrā ģimenē kādam izdodas mācīties un kļūt par Saules meitu vai Saules dēlu."
Jānis palika pie savām domām. Viņam šķita, ka tā ir garlaicīga padarīšana. Vismaz skatoties uz Rasu, viņam nelikās, ka tas ir apbrīnas vērts.
"Viņa jau tagad izskatās tāda, it kā būtu atbildīga par kārtību uz visas pasaules!"
"Nu, protams, viņa taču ir vecākā māsa!"
"Jūs arī gribat kļūt par Saules dēlu un Saules meitu?" Jancis turpināja tirdīt draugus.
"Nu, protams, visi grib kļūt par Saules dēliem un Saules meitām!"
"Es gan ne! Man pietiks, ja es iemācīšos pieburt Jurģim vistas knābi deguna vietā."
Draugi iesmejas, un Izabella saka stāstīt, ko viņa jau ir apguvusi. Vislabāk viņai padodoties kārpu noņemšanas ziede.
"Jā," Roberts papildināja, "redzi!"
Viņš rādija Jānim savas rokas.
"Man bija, un Izabella tās noņēma!"
"Tas nav nekas brīnumains."
"Kā nav?!" protestēja Izabella.
"Nav," Jānis nožāvājās. "Tas nav nekas brīnumains. Būtu uzbūrusi tādas kūciņas, kā mēs šodien ēdām. Tu vari?"
Izabella nepaguva atbildēt, kad atvērās durvis un ienāca Irbe, Babes izpalīdze mājas darbos, nesdama paplāti ar trīs silta piena krūzēm un šķīvīti ar kūkām.
"Babes kundze domā, ka pirms nakts jums mazliet jāieturas, kā nekā bijusi gara un trauksmaina diena."
Irbe nolika paplāti uz galdiņa.
"Labu apetīti!" viņa teica, aizvērdama durvis. Jānis uzmeta aizdompilnu skatu Izabellai. Vai draudzene bija būrusies, vai tā bija vienkārši sakritība un nejaušība? Lai būtu kā būdams, gardās kūkas atjaunoja saskaņu draugu starpā, un siltais piens radīja miegainību. Tikai tagad viņi saprata, cik piekusuši ir. Bez liekām runām visi likās gultās un Jāvās saldam miegam. Ja arī kaut ko sapņoja, tad no rīta viņi to neatcerējās.
Otrā rītā pēc brokastīm Babe viņus mudināja aplūkot Zemzemi un iegriezties arī citās darbnīcās. Uz ielas iznāca neliela aizķeršanās, jo dvīņi stīvējās un nevarēja izšķirties, pie kā lai draugu ved vispirms.
Jānis, priecīga satraukuma gaidās, skubināja viņus ātrāk izlemt vai doties vienalga kurp. Roberts piedāvāja pastaigu pa pilsētu, aplūkojot skatlogus, iegriežoties kafejnīcā, tirgū, nelielajos veikaliņos, kas bija ierīkoti pie darbnīcām, un tad Jānis pats izlems, kur gribēs uzkavēties ilgāk. Izabellai gan šīs dienas plāns bija pilnīgi skaidrs.
"Vispirms viņš ir jāaizved pie Malvīnes!"
"Kāpēc Malvīne? Pie viņas ir garlaicīgi!" protestēja Roberts. "Tad jau labāk uzreiz pie Artūra vecmāmiņas, jo viņš jau deg ilgās ieraudzīt īstu burvi."
"Ja tavs mērķis ir viņu pārbiedēt un aizbaidīt no Zemzemes uz neatgriešanos, tad varam darit, kā tu iesaki, taču es uzstāju, ka mums ir jāiet pie Malvīnes. Puķes un augus tu, Janci, taču pazīsti! Tas nebūs grūti, gluži kā bioloģijas stundā."
"Varbūt pie…" Roberts iesāka.
"Es teicu nē!" Iza pārtrauca brāli.
"Nu, ko tu uzreiz pūties?! Ja pie Malvīnes, tad pie Malvīnes, viņa gan ir briesmīgi garlaicīga."
"Bet labsirdīga," Iza pabeidza Roberta teikumu.
Jānis nebija pārliecināts, vai viņam patiks puķu sieva un vai viņu interesē augi, taču doma par tikšanos ar īstu raganu lika iekšēji mazliet nodrebēt. Jānis piekrita Izabellai, ka labāk sākt ar kaut ko pazīstamāku. Šķiet, šorīt viņi bija iznākuši pietiekami agri un neko nekavēja, jo Malvīnes nama durvis vēra vieni no pirmajiem. Zāļu sievu draugi satika vienu pašu savā darbnīcā. Tumši zaļiem matiem, kuri saules gaismā iezaigojās spilgtā zaļumā, kuplā kleitā, kura arī bija šūta no zaļas krāsas auduma un no vienas vietas nosēta ar puķu attēliem un nosaukumiem, tāda nu viņa te stāvēja. Kamēr Izabella teica sasveicināšanās un iepazīstināšanas runu, Jānis čukstēja Robertam: "Kā cilvēkam var būt tik zaļi mati?" un čukstus saņēma arī atbildi: "Viņa tos krāso, lai mežā un pļavā saplūstu ar ainavu. Augus viz kleitas Malvīne pati zīmēja, tas ir kā špikeris visiem tiem, kas mācās viņas darbnīcā."
Malvīne jūsmīgi sasita plaukstas un teica, ka bezgalīgi priecājas viņus redzēt.
"Nāciet te! Te ir visklusākais, mierīgākais stūris."
Viņa norādīja uz telpas labo pusi. Zaļganā matu un kleitas krāsa, kā arī zaļo acu vērīgais spīdums tiešām bija jauki un mīlīgi.
"Es jau teicu, viņa ir brīnumjauka!" čukstēja Izabella, kad viņi ieņēma vietas.
