"Jā, tie ir brieži. Tagad septembrī tos bieži var dzirdēt."
"Kāpēc?"
"Viņi mēģina noskaidrot un pierādīt, kurš ir stiprākais un varenākais visā mežā, — pa vasaru daudz kas mainījies."
"Tādas kā mūsu sporta spēles?"
"Nu, apmēram," smaidot novilka papucis.
Tas bija tik aizraujoši. Jancim nekad nebija ienācis prātā, ka tumsā, kad cilvēki lielākoties sēž pie televizoriem, ārā, mežā notiek tik rosīga dzīve. Žēl, ka viņam nebija tada redze ka pūcei, kas spej ieskatīties naktī. Domas par briežiem, aļņiem un citiem meža zvēriem nomainīja dusmas un īgnumu. Jānis sāka vērīgi klausīties meža skaņās un iztēloties sevi par izcilu pēddzini, kurš lieliski pārzina dzīvnieku dzīvi.
Bija baisi un patīkami reizē, domājot, ka tepat viņiem līdzās ir zvēri, kuri droši vien saož, dzird un varbūt pat redz viņus, taču turas pienācīgā attālumā. Varbūt viņš redzēs pat mežacūkas. Miegs jau bija pārgājis, un viņš bija ar mieru pielasīt vēl pāris kastes ozolzīļu.
Tādās apcerēs iegrimis, Jancis uzskrēja virsū Robertam, kurš bija spēji apstājies. Arī pārējie stāvēja. Viņi bija atnākuši. Jā, tie bija ozoli. Šeit bija daudz gaišāks nekā mežā. Vienu brīdi Jancim šķita, ka koki ir dzīvi un laipni pamāj kā sveicienu, un tad sastingst satrauktās gaitās. Ērmota būšana, viņam atkal rādās, tāpat kā mežā ar tiem briesmoņiem, kuri vēlāk izrādījās veci celmi. Pirms Jānis paspēja pajautāt, kāpēc visi stāv, priekšā izgāja vectēvs. Viņš pacēla rokas pret ozoliem un sāka runāt.
"Rodies no neredzamās pasaules, lai pārtaptu atkal par pasauli, no kuras rodas neredzamā pasaule…"
"Skaties, skaties, Janci, skaties!" karstu elpu pūzdama, Jānim ausi čukstēja Iza un rādija uz ozoliem.
Ap vienu no tiem sāka vērpties un tīties tāda kā migliņa, kura vijās un kārtojās kā spirālveida dūmi, kā vulkāns. Nē, nē, kā virpulis! Un koki… Lūk! Tie kļuva sudrabaini mirdzoši. īpaši viens ozols šķita milzīgs, tā mirdzošie zari sniedzās tik tālu, cik vien redzēja acis, un galotne traucās tieši debesīs.
"Tā savieno redzamo ar neredzamo pasauli," Izabella turpināja čukstēt. "Skaties, skaties, zvaigznes zīme!"
Tajā vietā, kur kokam varētu būt sirds, bija uzradusies mirdzoša zvaigzne. Arī tās stari auga arvien garāki un garāki, līdz izzuda skatienam.
"Tā ir atslēga, kas nojauc robežas starp Šo Pasauli jeb Virszemi, To Pasauli un Zemzemi."
"Krustiem auga koku saknes, krustiem zvaigznes debesīs," skandēja vectēvs, un līdz katram nostiepās mirdzošs zvaigznes stara gaismas radīts celiņš.
Jānis virzījās citiem līdzi, uzmanīgi likdams pēdas tikai uz zvaigznes gaismas apspīdētās zemes strēles savā priekšā. Jo tuvāk kokam, jo platāka tā kļuva, līdz visi stari saplūda vienā gaismas laukumā. Koks atvērās, tajā parādījās divas ejas, viena augšup, otra veda uz leju. Rasa uzspieda buču mammai uz vaiga, atsveicinājās un devās uz augšu pa mirdzošām vītņu kāpnēm.
"Kurp viņa dodas?" Jānis nebija pamanījis, pa kuru laiku Izabella un Roberts ir paņēmuši viņu aiz rokas katrs savā pusē.
"Šeit redzamā pasaule turpinās neredzamajā, un Rasa dodas uz turieni, ko mēs saucam par To Pasauli. Tur dzīvo Saules meitas un Saules dēli, tur mācās vēl labāk pārvaldīt prasmes, kuras apguva Zemzemē. Normālā valodā, Rasa devās mācīties uz vietu, ko var salīdzināt ar augstskolu uz zemes."
"Tur apgūst augstākās zinības," māsu papildināja Roberts.
"Nu, bērni, nestāviet! Ejiet, ejiet!" Dvīņu mamma bīdīja viņus dziļāk koka dobumā.
Uz leju varēja doties tikai pa vienam. Stāvi pakāpieni veda pretī nezināmajam. Jānis cieši pieķērās margām. Jo ilgāk kāpa, jo vairāk aizkrita ausis. Kaut kas līdzīgs bija piedzīvots, braucot pa kalnu ceļu. Mamma bija teikusi, ka tad ir jātur vaļā mute. Nez, kā dvīņu vectēvs ar vecomammu te nokāps? Izrādās, viņi to jau bija veikuši, kaut kādā Jānim neizprotamā veidā, un gaidīja pārējos jau lejā.
"Vai te kaut kur ir arī lifts?" Jāņa jautājums sasmīdināja dvīņus.
"Tu ko, Janci! Nē, viņi teleportējās!"
"Izbeidz mani mānīt!"
"Nu, ka es tev saku — teleportējās!"
Tās nu bija blēņas! Protams, Jancis bija lasījis un skatījies filmas, kur šādus brīnumus rādīja, bet tāpēc jau tās bija filmas. Vai reāli kāds to varētu izdarīt? Tas nav nopietni! Gan jau te kaut kur ir arī lifts. Tiesa, arī ozolā ieiet nav reāli, bet viņi taču bija iegājuši. Ek, sabūvēt jau tagad var visu ko, Jānis novīpsnāja.
Milzīgā koka saknes zem zemes krustojās un mijās, veidojot platākus un šaurākus ceļus, to malās bija dažādas būves.
"Nāksiet ar mums vai iesiet savās gaitās?" papucis uzjautāja.
"Mes paši!" Un dvīņi atkal Jani paņēma katrs aiz savas rokas.
"Labs ir, tikai nepazaudējiet to puiku! Un tu turies pie viņiem cieši!"
Ar šiem vecmammas vārdiem pavadīti, viņi izgāja uz kādas ielas, kas šķita skaļāka un trokšņaināka par pārējām. Nav nekāds brīnums, tā bija pilna ar dažāda vecuma ļaudīm. Ik pa brīdim kāds bariņš nozuda kādā no namiem.
"Kur iesim? Uzreiz pie Babes? Vai kaut ko iekost? Vēl mums ir pusstunda laika." Iza vaicājoši paskatījās uz brāli.
"Protams, kaut ko iekost!"
"Nu, tad šeit!"
