Izabellai šķita, ka, ja kaut kas neizdosies, viņiem būs iespēja mēģināt vēlreiz un pēc tam vēlreiz. Jānim gribējās pajautāt, ko viņi darīs, ja Tumšā enerģija viņiem uzbruks un nebūs nekādas otrās reizes! Viņš nepajautāja. Jānis gāja starp Robertu un Izabellu pa šauro meža stigu, kuru bija ieminuši zvēri, un centās priecāties, ka vismaz mēness apgaismo ceļu, kas veda viņus arvien tuvāk ozolu birzij un ozolam, kurš bija ieeja Zemzemē.
Drīz viņi sasniedza ozolu birzi. Nonākuši pie ozola, draugi apstājās. Arī mēness apstājās un rādīja tik mīlīgu un sapratnes pilnu vaigu, cik nu tāds mēness spēj. Izabella beidzot ierunājās:
"Skatoties uz mēnesi, ir piemērots laiks dažādām maģiskām darbībām. Tā ir laba zīme. Gluži nejauši esam izvēlējušies pilnmēnesi. Domāju, mums viss izdosies!"
Dvīņi sadevās rokās un sāka skaitīt vārdus, ko parasti, lai atvērtu ieeju Zemzemē, skaitīja viņu vectēvs. Taču šoreiz brīnums nenotika. Nenotika pilnīgi nekas. Ozols nesāka mirguļot, un zvaigznes stari neveidoja mirdzošus celiņus līdz viņu kājām. Mežs palika kluss un mēms. Mēness pār viņiem lēja savu spokaino gaismu, ļaudams uz mirkli noticēt, ka viņi jau ir kādā citā pasaulē. Dvīņi mēģināja vēlreiz. Pēc trešā mēģinājuma viņiem nācās atzīt, ka problēma ir uzradusies.
"Ko nu lai dara? Ko tādu mēs nebijām paredzējuši."
Izabella, iepletusi kājas, nostājās pretī ozolam. Tas turpināja klusēt un neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes.
"Es zinu, ka tu zini, kas mēs esam. Lūdzu, uzklausi!"
Izabella sāka stāstīt savus plānus Zemzemē. Ozols palika nekustīgs.
"Jāiet mājās un jāizstāsta viss tantei Kristianai vai vismaz Rasai," ierosināja Roberts.
"Tad šī nakts būs pagalam! Mēs nekur netiksim!" sūrojās Izabella.
"Bet mums jau nav izvēles!" uzstāja Roberts.
"Viņš ir tik auksts. Es nedzirdu viņa sirdspukstus un nejūtu viņa siltumu," murmināja Izabella, pieplakusi pie ozola stumbra.
Koka enerģija… Ozola enerģija… Jānis sasprindzināja domas. Un pēkšņi sajuta. Šķita, ka Jāņa ozoliņš ir nostājies līdzās. Šoziem iegūtais draugs sūtīja savus enerģijas viļņus pretī zēnam. Jānis pēc iespējas spilgtāk centās sajust savu koku, mazo ozoliņu, un viņa enerģiju. Viņš domās tam izstāstīja bēdas — viņu nespēju atvērt milzīgo ozolu. Mazā ozola dvēsele bija tepat līdzās. Jānis sajuta sava drauga spēku. Zēnam šķita, šī milzīgā enerģija ceļ viņu uz augšu. Vienā mirklī viņi kļuva viens — Jānis un ozoliņš. Zēns sajuta sev zem kājām varenas saknes. Rokas kā zari stiepās līdz apvārsnim, un galva kā galotne ietiecās debesīs. Viņš bija ozols pretī lielajam ozolam, un jau nākamajā mirklī viņu abu enerģijas saplūda vienā. Tajā pašā brīdī pie bērnu kājām nostiepās mirdzošo zvaigžņu stari. Lielais ozols sāka mirguļot tāpat kā citas reizes. Tas pārvērtās un laistījās zeltā un sudrabā. Pārsteigtie bērni devās pa mirdzošajām taciņām līdz stumbram,
kurā atvērās durvis. Daudz nedomādami, viņi strauji devās lejup pa kāpnēm ozola vidū.
Tikai tad, kad viņi nostājās uz Zemzemes ceļa, Roberts jautāja: "Kā tev tas izdevās?"
"Tas nebiju es. Tas bija mans ozoliņš," Jānis godīgi atzinās un pastāstīja Robertam un Izabellai, kā viņi ar Rasu bija sameklējuši
viņam draugu koku vidū. Vēl labu brīdi Jānis aizrautīgi stāstīja dvīņiem par mazo, smuidro ozoliņu.
"Tas ir vienkārši lieliski!" teica Izabella.
"Tu daudz esi iemācījies," ar atzinības vārdiem neskopojās arī Roberts.
Spilgtā mēness gaisma viņus pavadīja ari Zemzemē. Izabellai tālākais plāns bija pilnīgi skaidrs.
"Iesim ātrāk, steigsimies aiz pilsētas, kur ir izgāztuve. Tur esot tā sēņu augšanas vieta!" Izabella steidzināja draugus. Gandrīz skriešus viņi devās pa tukšajām ielām cauri pilsētai. Ielās nemanīja nevienu dzīvu dvēseli. Bailes no Tumšās enerģijas lika Zemzemes iemītniekiem uzturēties namos pat tik skaistā pilnmēness naktī kā šī. Tāpēc, steidzoties pa tukšajām Zemzemes ielām, bērni nesatika nevienu, kurš varētu viņus aizturēt vai atrunāt no došanās pretī Tumšajai enerģijai. Kaut gan Zemzemē dzīvoja spēcīgākie no spēcīgākajiem ļaudīm, pašlaik cīnīties ar tumsas spēkiem devās trīs bērni. Izskrējuši cauri gandrīz visai pilsētai, viņi pagura. Solis kļuva lēnāks un apdomīgāks.
"Varbūt mums vajag vēlreiz visu pārdomāt? Kādu dienu te padzīvot, pavērot, labāk saprast?" ierunājās Jānis.
"Nē!" Izabella strupi atcirta, bet tad samiernieciski piebilda: "Ja tie būtu tavi vecāki, tu tā neteiktu!"
Tas bija labs arguments, kam grūti iebilst. Viņi tuvojās pēdējai ielai pilsētas nomalē. Te bija Artūra un viņa vecmammas māja, pēdējā kaut nedaudz mājai līdzīgā celtne šajā pilsētas pusē. Tālāk bija tikai mazas būdiņas. Artūra mājā vairākos logos dega gaisma. Jānis pie sevis prātoja, ka labāk atrastos tur iekšā ar Artūru un viņa briesmīgo vecmāmiņu nekā ietu pretī nezināmajam. Pilsēta palika aiz muguras. Nu jau arī pēdējie dārzi. Parādījās neapstrādāti, klaji lauki, aizaugušas pļavas, krūmi, aiz tiem zīme, kas norādīja, ka lielceļu šķērsojošais ceļš ved uz Zemzemes izgāztuvi.
