"Jā, manu zēn, sapņi sniedz mierinājumu. Šitādu veiksmi sestdienas rītā…" vecis murmināja un mēģināja satvert Jāni aiz rokas.
Āāāāā! Jukušais! Jānis gribēja kliegt, bet ne skaņa nenāca pār lūpām. Ļaudis tikmēr turpināja tirgoties, čalot un smieties pāris metru attālumā.
"Redzi, esmu pārdevis visus sapņu ķērājus un varu doties mājup. Tu nāksi man līdzi!"
"Es? Ko? Nē!" Jānis izbailēs rāvās atpakaļ, bet veča roka jau viņu stingri bija satvērusi. Izmisis viņš lūkojās apkārt pēc glābiņa.
"Redz, redz, es jau sen tevi pasūtīju savā apzinātajā sapnī, un nu tu esi atnācis pie manis reālajā pasaulē!"
Kādi murgi, Jānis domāja, vēl arvien skatīdamies pēc glābiņa. Brīdī, kad vecis viņu veda ārā pa tirgus vārtiem, Jānis gribēja kliegt, saukt palīgā Robertu un Izabellu, taču saprata, ka sadzirdēt šajā mūzikas un balsu murdoņā viņa saucienus ir maz cerību.
Vecis izvilka viņu uz ielas, kur viņi uzgrūdās virsū pie Malvīnes satiktajai negantnieku grupiņai.
"Sveiks, vecais Uldriķi! Ko tad tu tik agrā rītā?"
"Sveiks, sveiks, Artūriņ! Sveicieni tavai vecmāmiņai! Rau, kur man arī tagad mazdēls būs!"
Vecis, kuru, kā Jānis noprata, sauc dīvainā vārdā par Uldriķi, pavilka Janci garām izbrīnītajiem pusaudžiem un turpināja straujā gaitā doties pa kādu šķērsielu uz namu, kurā visi logi bija aizklāti melniem samta aizkariem. Tramīgi paskatījies uz visām pusēm, viņš iestūma Janci pa ārdurvīm, kur, tām aizcērtoties, zuda arī pēdējā cerība uz glābšanos.
"Tā, tā, tev kopā ar mani būs labi," runāja vecis. "Manu mīļo puisīt! Tūliņ es tevi pabarošu! Tu droši vien esi izsalcis."
Viņš rosījās, aizdedzināja sveces un lukturus, jo visi logi bija tik cieši aizklāti, ka ne vismazākais gaismas stariņš neiespīdēja mājā. Dīvainis nozuda blakusistabā, un Jancis sagumis sēdēja uz krēsla, ar šausmām atskārzdams, ka no bailēm viņš nevar pat paraudāt. Galva bija tukša, un dīvains stingums stindzināja locekļus. Jānis cerēja, ka ' viņš sapņo un ka viss šis notikums ir viens baismīgs murgs, un viņš
pamodīsies, ja ne savās mājās, tad vismaz Mežvidos. Prātā nenāca neviena ideja, neviens situācijas risinājums vai omes noderīgais padoms. Durvis atvērās, un tajās parādījās vecais Uldriķis ar paplāti, nokrautu ar šķīvjiem un tasītēm.
"Tā, tā, tā! Cik labi, ka es nopirku šodien cepumus. Tēja man arī laba. Redzi, šīs sukādes ļoti gardas! Bērniem jau garšo medutiņš. Raugi, ir arī tas." Tā dudinādams, viņš pieslīdēja Jānim te no labās, te no kreisās puses, likdams viņam uz šķīvja gan cepumus, gan sukādes, gan konfektes. "Ēd, ēd, manu puisīt!"
Un Jānis, baidīdamies iebilst dīvainajam, vecajam vīram, paklausīgi paņēma cepumu.
"Tā, tā, es jau sen gribēju mazdēliņu. Savu pēcteci, kam atstāt savu arodu, savas zināšanas. Te visiem ir pēcnācēji, tikai man nekā!" Vecais vīrs norausa asaru. "Toties tagad arī man būs mans puisēns! Debesu rasa, šito laimi! Tad redz, ko nozīmēja tas sapnis, kuru es nespēju iztulkot…"
Šķita, ka vecais vīrs, dzīvodams viens, bija pieradis runāt pats ar sevi un viņu ne drusku nemulsināja tas, ka Jānis neatbild.
"Tas ir labi, ka tev te, Zemzemē, neviena nav! Tad tu būsi tikai mans!"
Vai dieniņ! Nē, nudien traks! Jancis nodomāja un sajuta, ka baiļu kamols aizžņaudz viņam rīkli un cepumi nav norijami.
"Tu redzēsi, tev pie manis patiks! Tu vēl leposies ar mani. Es tev pāri nedarīšu, es tevi lutināšu un mācīšu. Mācīšu gan tulkot sapņus, gan taisīt sapņu ķērājus. Mācīšu tevi sapņot. Es," viņš piesita sev pie krūtīm un izslējās, "esmu sapņu tulks! Tu vēl leposies ar mani! Jā, jā…"
Vecais vīrs priecīgi ķiķināja un slāja no viena loga pie otra, piekārtodams aizkarus, lai kāda gaismas strēle neiespruktu istabā.
"Tu paēd, paēd, un tad mēs sāksim!"
Ar to ēšanu Jānim diez ko neveicās. Kaut arī bija jau kārtīgs rīta cēliens pagājis, tomēr cepumus viņš muļļāja pa muti, nevarēdams norīt, jo katra doma par mājām, tēti vai māmiņu žņaudza kaklu ciet. Pietiek! Viņš pats sev teica un apņēmīgi pastūma paplāti tālāk. Jādomā, kā no šejienes tikt laukā.
"Ā, tu jau paēdi?" vecais Uldriķis priekā saberzēja rokas. "Nu, nāc, nāc! Ierādīšu tev tavu jauno mājvietu, un tad sāksim mācīties sapņot!"
Viņš, iespiedis Jānim rokās degošu sveci, pats paņēma lukturi un bīdīja zēnu uz durvju pusi. Pēc kaudžu kaudzē sakrautajām mantām varēja spriest, ka viņi virzās cauri darbnīcai, kurā tiek gatavoti sapņu ķērāji. Izlavierējuši starp mantu kaudzēm, viņi nonāca līdz kādai nelielai istabiņai mājas rietumu stūri. Tajā atradās tikai gulta un naktsskapītis.
"Reku, šeku būs tava vietiņa! Es nezināju, ka tu atnāksi tieši šodien, tamdēļ neesmu to īpaši ērti iekārtojis."
Ko nozīmē "atnāksi šodien", Jancim gribējās kliegt, viņam prātā nebūtu nācis te nākt! Vai tad vecis ir aizmirsis, ka pats viņu ar varu te atvilka?! Bet teikt neko zēns neteica.
"Tā, tā. Tu te mani tagad pagaidi!" vecis murmināja, pabīdīdams Jāni uz gultas pusi. Jau nākamajā mirklī aizcirtās durvis, sašūpodamas sveces liesmiņu. Jānis gurdi atšļuka uz gultas, sakrampējis rokas starp ceļiem, viņš klusi šņukstēja.
"Tās ir beigas…"
