Beidzot arī Izabella ar Robertu bija pamanījuši drauga pazušanu. Viņu smaidošajās sejās pavīdēja vispirms izbrīns, pēc tam izbīlis.
"Robert, ko nu? Kur viņš varēja palikt? Ko mēs tagad darīsim?"
Viņi stāvēja pūļa vidū, ļaudami sevi grūstīt pa labi un pa kreisi, bezpalīdzīgi raudzīdamies apkārt.
"Iesim meklēt!" Roberts paņēma Izabellu aiz rokas.
"Ja Janča mamma ir tikpat saprātīga kā mūsējā, tad viņa būs iemācījusi, ka noklīstot nevajag klenderēt apkārt, bet stāvēt uz vietas!"
"Kur viņš tev te pūlī var stāvēt uz vietas!"
"Visticamāk, ka Jānis mūs gaidīs pie vārtiem! Ejam ātrāk!"
Rokās sadevušies, dvīņi sparīgi lauzās cauri pūlim uz vārtu pusi, un cerības pildīja sirdis — tūlīt, tūlīt viņi ieraudzīs savu draugu. Taču priecīgās gaidas nomainīja vilšanās, jo pie vārtiem Jāņa nebija.
"Ko nu?" Izabella uzmeta brālim iztrūcinātu skatienu.
Viņa paraudzījās atpakaļ uz cilvēku pūli, kurš gluži kā daudzgalvains pūķis smējās un runājās, dusmojās un tirgojās. Raibo apģērbu krāsas ņirbēja gar acīm, nevarēja atšķirt sejas. Tajā meklēt puiku būtu tas pats, kas adatu siena kaudzē.
"Varbūt man jāuzkāpj uz kāda paviljona jumta un jāapskatās no augšas?"
"Jā, darīsim tā!"
Izabella neparko negribēja laist vaļā brāļa roku un bija gatava doties kopā ar viņu iekarot tirgus bodīšu jumtus. Viņi sāka lūkoties apkārt, meklējot iespējamo uzkāpšanas vietu.
"Rāpsimies uz gaļas tirgotavas!"
Robertu atkal bija pārņēmis izrīkotāja gars, un bērni traucās turp. Te viņu skrējienu apturēja Artūrs ar saviem biedriem.
"Kur tad jūs tā steidzaties?" teica Artūrs, nostājies ceļā. Šķiet, nezinādams, ko aiz gara laika lai pasāk, viņš bija nolēmis izklaidēties, kaitinot dvīņus.
"Ūūū-ūūū-ūūū-ūūū, ugunsgrēks! Glābjas, kas var!" izsmējīgi zobojās Toms, norādīdams uz Izabellas atrisušajiem, vējā plīvojošajiem rudajiem matiem, bet aprāvās, uzmezdams tramīgu skatienu Artūram, jo arī viņam bija tikpat ruds matu ērkulis. Meitenes aizmugurē ķiķināja. Izabella laida gar ausīm zobgalības, šodien viņas prātu nodarbināja tikai viena doma.
"Vai jūs neesat redzējuši puiku? Nu, apmēram tikpat lielu kā Roberts?"
"Kādu vēl puiku?" Artūra skatiens saspringa.
"Ejam, Izabella, nekavējam laiku!" Roberts vilka māsu uz priekšu.
"Pagaidi, viņi, te slaistoties, ir ko redzējuši!" pretojās Izabella. "Vai jūs neredzējāt zēnu? Tādu ļoti kārtīgu, kuram aizpogātas visas pogas, galvā cepure un ap kaklu gaiši zila šalle."
"Kāpēc viņš tevi interesē?" jautāja Artūrs.
"Mana šalle ir skaistāka!" Toms sakārtoja savējo.
"Tas jau izklausās pēc Sapnīša mazdēla!" Agnese priecīgi plivināja skropstas. Artūrs uzmeta Agnesei aizkaitinātu skatienu un pievērsās vēlreiz Izabellai.
"Kāpēc tev viņš ir vajadzīgs?"
"Viņš ir mūsu draugs," Izabella teica.
"Ak, tad draugs?! Nē, tādu mēs neesam redzējuši."
"Pagaidi, pagaidi, vai tad tev nešķita, ka Sapnīša mazdēls ir līdzīgs tam puikam, par kuru runā dvīņi?"
"Muļķe!" nošņāca Artūrs.
Bet Izabella sagrāba Agnesi aiz rokas: "Kur viņš palika?"
"Aizgāja kopā ar sapņu tulku pa ieliņu uz leju!"
Roberts ar Izabellu izskrēja uz ielas. Tā bija tukša no viena gala līdz otram. "Sapņu tulks, Sapnītis… Kādēļ gan Jānis būtu gājis viņam līdzi? Varbūt labāk tomēr meklēt viņu tirgū?" Roberts bija neizpratnē.
"Nē, nē, es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tas puika, par kuru runāja Agnese, ir Jānis, jo sapņu tulkam nekad nav bijis mazdēls. Tas nevar būt neviens cits, kā tikai Jānis!"
"Labi, iesim, uzmeklēsim sapņu tulku!"
"Mēness iela, Mēness iela… Vissapņainākais nams…" Iztraucējuši vairāku Mēness ielas iemītnieku vēlās brokastis, viņi beidzot klaudzināja pie sapņu tulka ārdurvīm. Neviens nenāca atvērt.
"Ko mēs viņam teiksim?" jautāja Izabella, ieklausīdamās, vai nedzird mājā kādu troksni.
"Kā, ko teiksim — neko! Iesim iekšā, pārmeklēsim istabas!" Roberts bija kareivīgi noskaņots, un viņš sparīgi piedauzīja vēlreiz.
Beidzot iekšpusē bija manāma kāda rosība.
"Nē, ļauj runāt man!" Izabella teica un aizspraucās brālim priekšā.
Durvīs pavērās neliela sprauga, un pa tām, acis miegdams, lūrēja sapņu tulks.
"Ko vajag?"
"Mēs atnācām jūs apsveikt ar mazdēla iegūšanu!" Izabella teica, ' un viņai ne skropsta nenotrīcēja melojot.
"Vai dieniņ! Jūs jau zināt?" Durvis vērās vaļā platāk. "Tā, tā, tā, nāciet iekšā, mīļie ciemiņi, nāciet!"
Ārdurvis aizvērās, un viņi stāvēja melnā tumsā, nezinādami un neredzēdami, kur spert nākamo soli. Pamazām acis aprada, un tālumā parādījās sveces gaismas atblāzma.
"Nāciet, nāciet!" no turienes arī skanēja sapņu tulka balss.
"Au!" ievaidējās Roberts. Viņš bija apdauzījis ceļgalu, spraukdamies gar kādu kasti. Beidzot viņi laimīgi bija tikuši sveces gaismas apspīdētajā darbistabā.
"Uzgaidiet, mīlīši, tūliņ es jums viņu parādīšu! Tūliņ, tūliņ!"
"Tu tiešām domā, ka sapņu tulka mazdēls varētu būt mūsu Jancis?" nez kāpēc čukstēja Roberts.
"Protams!" tāpat čukstus atbildēja Izabella. "Sapnītim nekad nav bijis mazdēls. Viņam vispār nav neviena tuvinieka! Tas nevar būt neviens cits, kā tikai mūsu Jancis!"
"Bet pasaki, kāpēc lai viņš ietu Sapnītim līdzi un kļūtu par viņa mazdēlu?"
