Rozā kvarca brālība полностью

"Jā, bet tikmēr mēs varētu ievilkt kādu svaigu gaisa malku!" teica Izabella, kurai šī noslēgtā māja ar savu bezgaisu bija uzdzinusi miegainību.

"Izejiet tepat iekšpagalmā!" Sapnītis norādīja kaut kur tumsā. "Es tikām sameklēšu saldēdiena trauciņus!"

Uzgrūzdamies dažādām lietām, viņi devās norādītajā virzienā un tiešām atrada durvis, kas veda uz iekšpagalmu. Tas neizskatījās neko labāks par māju. Likās, ka arī dārzs ir pamests savā vaļā. No vienas puses to norobežoja māja, no pārējām trim — ieskāva augsts mūra žogs, kuram pāri liecās kaimiņmāju koki. Sapnīša dārzā koki neauga, te vispār nekas neauga, izņemot pāris dadžu krūmus sētsvidū, kur vējš purināja to jau apvītušās ziedu pogaļas.

"Cik labi, ka jūs mani atradāt!" saulē miegdams acis, smaidīja Jancis. "Kā jums ienāca prātā mani te meklēt?"

"Nojautas, saprāts un nedaudz veiksmes. Bet tu gan esi vienrei­zējs cālītis! Kā tu varēji ļaut sevi aizvest sapņu tulkam?! Kas būtu bijis, ja tas tiešām būtu kāds ļaundaris? Kāpēc tu nepretojies un nesauci palīgā?" vēl arvien brīnījās Roberts.

"Man bija kauns skaļi kliegt."

"Nē, tu tiešām esi jocīgs. Āāā-āāā!" Izabella skaļi iegavilējās. "Skaļi kliegt ir brīnišķīgi."

"Hū-hu-hu-hūū!" piebalsoja Roberts.

Jānis iztrūcināts raudzījās apkārt, vai neparādīsies kāds un viņus nenoras, bet nekas nenotika. "Nu, pamēģini! Iekliedzies!" Jani sku­bināja Izabella.

"A\"

"Skaļāk, skaļāk!" draudzene mudināja.

"Kliegsim visi kopā!" aicināja Roberts.

"Ju-hūūū!"

"Vu-hūūū!"

"Āāāāāā!"

Jancim bija jāatzīst, ka tā kliegt bija lieliski, un, ja no sākuma vēl piesardzīgi, tad ar katru nākamo reizi viņš jau kliedza arvien skaļāk un skaļāk.

"Hei, ko aurējat?" No pretējās sētas uz viņiem noraudzījās četras galvas, kas drīz vien pārtapa par Artūru, Tomu, Agnesi un Lauru, tiem veikli pārrāpjoties pār žogu.

"Šito te jūs meklējāt?" Jāni no augšas uz leju vīzdegunīgi noska­tīja Artūrs.

"Viņa šallei ir neglīts tonis! Manējā ir daudz skaistāka!" Toms ar elegantu žestu atmeta matu cirtu, kas slīga pār acīm. "Ko jūs te klaigājat?"

"Mums nav tev jāatbild, un vispār, mēs jūs te nesaucām, tā kā rāpieties vien atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru esat nākuši!" Izabella nebija noskaņota uz pļāpāšanu.

"Tu, tu…" Tomam bija grūtības ar vārdu atrašanu.

"Tom, dari to, ko tu vislabāk proti," viņu pārtrauca Artūrs, "stāvi un esi skaists! Tagad runāšu es! Fū, Izabella, tā klaigāt nav smuki, kur ir tavas labās manieres, ar kurām vienmēr esi izcēlusies? Tas tavs jaunais draudziņš gan ir galīgais jefiņš. No kuras gultas apakšas tu viņu esi izvilkusi?"

Jancis izbrīnā skatījās, nevarēdams saprast, kas viņam tagad ir jādara. Vienai dienai tā visa bija par daudz.

"Tūliņ pat izbeidz, dzirdi! Ja tu vēl kaut ko sliktu par Jāni pa­teiksi, es, es…"

"Nu, un ko tad tu darīsi?"

Izabella saprata, ka atkal ir aizsvilusies un aizrunājusies par tālu, un nezināja, kā tagad ar godu lai atkāpjas.

"Nu, nu, ko tad tu darīsi?" Artūrs turpināja viņu uzkurināt. "Jūs jau vienmēr esat tik pareizi, ievērojat visus likumus. Burvestības taču tu neizmantosi?!"

"Burties nedrīkst!" stingri noteica Roberts.

"Nedrīkst vai jūs nemaz neprotat? Runā, ka tamdēļ esat pārcē­lušies uz Virszemi dzīvot, ka jūsu spējas strauji iet mazumā!"

Tas nu bija par daudz. Izabella sagrāba tuvāk augošā dadža krūma pogaļas un laida ar tām Artūram. Tas bija kā signāls, kuru visi bija gaidījuši. Nu visi pilnām saujām grāba dadžus un svieda pretiniekiem, mēģinādami trāpīt tieši matos. Tikai Toms aizlavījās, veikli uzrāpās uz augstā žoga un tur no drošas vietas vēroja jandāliņu. Cīņas kar­stumā neviens nemanīja Sapnīti, kurš atvēra durvis un tikpat strauji tās aizcirta, lai būtu drošs, ka netiks iejaukts nekādos strīdos.

"Hei, pietiks. Laižam!" spalgi nosvilpa Toms un nozuda žoga otrā pusē. Viņam sekoja arī pārējie, un bija ari pēdējais laiks, jo praktiski visas dadža pogaļas bija pārvietojušās no dadžiem pie saviem jauna­jiem saimniekiem, labākajā gadījumā uz viņu drēbēm, sliktākajā — matos. To viņi saprata pēc laba brīža, kad Izabella raudādama mē­ģināja izpinkāt dadžus no matiem, taču tas bija bezcerīgi. Iegājusi atpakaļ Sapnīša namā, viņa dabūja likt lietā lielās dzirkles.

"Kur gan vīriņš? Kur Sapnītis?"

Uz galda, ko apspīdēja gaisma caur spraugu logā, saldēdiena trau­ciņos kusa saldējums, bet Sapnīti pašu nekur nemanīja. Bērni nolēma palūkoties citās istabās, un vienā no tām viņi vecīti atrada. Uldriķis gulēja, segu pārvilcis pār galvu, un no gultas skanēja tikai klusa šņākuļošana.

"Mūžīgā izvairīšanās taktika!" teica Izabella. "Viņš vienmēr, kad sastopas ar kādām reālām dzīves problēmām, dodas uz savu sapņu ' valstību, kur dzīve norit pēc viņa plāna."

"Tā nu gan bija dieniņa!" Jancis izdvesa un labpatikā atlaidās gultā.

"Nevaru tev nepiekrist!"

Starp ūdensstrūklas un sparīgas zobu tīrīšanas skaņām viņš sa­dzirdēja Roberta atbildi. Zēns izstaipījās, aizāķēja rokas aiz galvas un tīksmīgi aplaida skatu istabai. Viņš ir īstā brīnumzemē. Kas to būtu domājis?! Vienkārši super!