Pēēēē! Zēns atcerējās pienu. Lūkodamies uz tukšo glāzi, Jānis domāja, cik ļoti gan viņam riebjas silts piens, taču Babes mājkalpotāja smaidīdama parādījās zēnu durvīs ik vakaru un, rokas zem priekšauta salikusi, gaidīja, kad viņu glāzes būs tukšas, un tikai tad, novēlējusi "saldu dusu", nozuda. Mājās Jancis būtu protestējis. Te viņš gaidīja, ka to darīs Roberts vai Izabella, kura arī bija atzinusies, ka viņai silts piens negaršo, bet nekā! Iza teica, ka protestēt ir veltīgi. Babe iebildumus necietīs! Piens jādzer, un viss, tā tas ir darīts pirms simt, divsimt un tūkstoš gadiem, lai bērniem naktīs labāks miegs. Miegs. Nez, vai tas nāks pēc tik iespaidiem bagātas dienas… Nez, vai vispār izdosies aizmigt. Hmm, ja Robertam arī nenāks miegs, viņi abi varētu… Bet Robertam nāca. Vannas istabas durvīs viņš parādījās, pagalam samiegojies.
"Ejam gulēt! Tu noslēgsi gaismu?"
"Ko jūs domājāt, kad sapratāt, ka esat mani pazaudējuši?"
"Domājām, domājām… Ko domājām? Domājām, ka sadosim tev kārtīgi pa mizu, kad atradīsim!"
Jancis sapūties klusēja — ne jau to viņš gribēja dzirdēt. Zēns cerēja, ka, sajutis viņa klusēšanu, Roberts to pareizi iztulkos un piemetinās, kaut ko tādā garā kā — "mēs aiz izmisuma plēsām sev matus", "zvērējām nedēļas kabatas naudu ziedot dzīvnieku patversmei, ja tu atradīsies", taču no Roberta gultas puses nenāca ne skaņa, līdz bija sadzirdama klusa, bet nepārtraukta šņākuļošana — viņš bija aizmidzis.
Tā, Jancis vilies nopūtās, tagad viņam vienam būs bezmiegā jāgrozās līdz rīta gaismiņai.
To mirkli, kad iemiga, zēns neatcerējās. Gulēja viņš neparasti labi, tikai jau pirms pašas mošanās noredzēja sapni — brrr, briesmīgu! Pamodās ar dīvainu trauksmi, un tā ari gulēja vaļā acīm, klausoties, kā satraukti sitas sirds.
Kas tur bija? Jānis pūlējās atcerēties, un atmiņa paklausīgi uzbūra nosapņotās ainas. Viņš atcerējās, ka sapni no kaut kā bija bēdzis un, kā jau tas sapņos mēdz būt, ar skriešanu neveicās. Kājas bija kā sapītas, tikai bailes auga augumā. Viņam pakaļ bija vēlušies milzīgi miglas vāli, un debesis noslīgušas zemas un pelēkas, bez nevienas gaismas strēlītes. Jānis bija mēģinājis ko saskatīt caur biezo miglu un iekritis bedrē. Tā bija bijusi dziļa un mazliet mitra. Sapni viņš bija skaidri sapratis, ka tas ir slazds. Tās dibenā vientuļa bija gulējusi ola. Nez kāpēc Jancis bija zinājis, ka tas ir glābiņš — vienīgā cerība. Viņš bija paķēris šo olu un mēģinājis izkļūt no slazda. Pārmērīgi centies, jo aiz piepūles bija saplēsis olu. Glumais šķidrums bija plūdis pār rokām, un viņš bija zinājis, ka tās ir beigas. Kaut kāds murgs! Labi, ka tikai murgs, prātoja Jancis, ļaudams īstenībai aizgaiņāt netīkamās atmiņas.
"Prom, prom! Nē, nē!"
Šķiet, vel kadam radijas netīkami sapņi. Jānis pieceļas sēdus, Roberts miegā mētājās ar rokām un kaut ko murmināja. Jancis rausās laukā no gultas un, pienācis pie Roberta, ielūkojās viņa sejā. Tajā šausmu izteiksme mijās ar dusmu grimasēm. Zem aizvērtajiem plakstiem dzīvi trīsuļoja un kustējās acu āboli. Uz mirkli acis pat pavērās un lūkojās Jānī ar neko neredzošu skatienu. Tas bija neomulīgi.
"Mosties!" Jancis sparīgi sapurināja draugu.
Vienā rāvienā Roberts gultā bija sēdus.
"Vācieties prom! Kišššššš! Prom, es teicu!" viņš vēl arvien turpināja cīņu ar Jancim neredzamu ienaidnieku.
"Robert!" Jancis čukstēja un liecās draugam tuvāk. "Jau laiks celties!"
"Vēl līdīsiet? Ka maukšu! Še tev! Še tev!" sāpīgs belziens atsita Janci atpakaļ.
"Au! Tu galīgi esi prātu izkūkojis!" Jānis iekliedzās.
No kliedziena Roberts beidzot atmodās.
"Cik labi! Tas tikai sapnis!"
"Ko tu sapņoji?" Jancis tincināja.
"Sapnis sākās brīnišķīgi, es jaukā atvasaras dienā sēdēju zem ābeles, zini, zem tās, kur tie garšīgie āboli, un ēdu. Āboli bija auksti, sulīgi un tik, tik saldi. Tie smaržoja pēc solījuma."
"Pēc kā?"
"Nu, pēc patīkama piedzīvojuma. Es tos ēdu un lasīju, un bāzu kabatās un aiz džempera, līdz izdzirdēju pūces kliedzienu. Tad vēl vienu. Tad ieraudzīju lidojam vienu pūci, tad vēl vienu un vēl. Viņu bija tik daudz, ka mirklī aizklāja debesis. Pūces metās man virsū un sāka knābt. Es tās atgaiņāju no visa spēka, spalvas lidoja pa gaisu, taču viņu bija pārāk daudz. Labi, ka pamodos, pūces būtu mani nobeigušas! Fū, sen nebiju neko tik sliktu sapņojis!"
"Es arī redzēju sliktu sapni…" Jancis iesāka, bet nepabeidza, jo istabā bez klauvēšanas iebrāzās Iza un ar lēcienu nozuda brāļa gultā zem segas. Pēc mirkļa no segas apakšas tomēr parādījās ruda galva.
"Es viena vairs tajā istabā negulēšu! Neparko negulēšu! Es vispār vairs neiešu gulēt! Vispār vairs nenākšu uz Babes māju, nenākšu uz Zemzemi, ne-nāk-šu!" Iza izteiksmīgi dalīja vārdu pa zilbēm.
"Beidz pārspīlēt, kas notika?"
"Es redzēju asinis. Fūūū! Pretīgi atcerēties!"
"Kur? Stāsti!"
Bet Iza zīmīgi klusēja, vērdamās draugos.
