"Jūs saprotat, kā es ciešu? Mans sapnis noteikti pareģo visas valsts likteni! Man ātrāk jātiek pie sapņu tulka, vai tiešām man neviens nevar atbrīvot ceļu?! Mans sapnis ir vissvarīgākais, un es…"
"Tom, nomierinies!" atskanēja skarba balss, un drīz no pūļa izspraucās ari balss īpašnieks, vienmēr pārgalvīgais un pārpārēm pašpārliecinātais Artūrs, kas šodien nespēja noslēpt raizes un apmulsumu. Artūrs pamanīja arī viņus, un, Jancim par pārsteigumu, bailes un apmulsumu Artūra sejā uz īsu mirkli nomainīja silts prieks, kaut gan tūliņ pārvērtās vīzdegunīgi augstprātīgā izteiksmē. Jancis izbrīnījies pievērsās Robertam, taču Robis nudien nemanīja neko. Viņš visu uzmanību veltīja, lai izvairītos no kundzītes groza. Un, kad bija saņēmis kārtējo belzienu, aizkaitināts sēca: "Tinamies, citādi iesprūdīsim te uz visu dienu!"
Pa to laiku kaut kas neizskaidrojams bija noticis ar Izabellu. Viņa pēkšņi bija ieguvusi lēnprātību.
"Visi stāv! Mēs arī varam pastāvēt. Galu galā ir taču jāuzzina, ko tie sapņi nozīmē, un neviens netulko sapņus labāk par Sapnīti! Ticiet man, tas būs tā vērts! Nu jau arī aiziet būtu pagrūti."
Tā gan bija taisnība, ļaudis arvien tikai nāca un nāca klāt. Aiziet tagad būtu neiespējami. Sajūta nebija nekāda omulīgā — apkārt skanēja drūmu sapņu atstāsti un baigi pareģojumi. Atvērās Sapnīša namdurvis, un priekšlaukumiņā parādījās cilvēki, no tiem Jancis pazina tikai divus — Babi un pašu Sapnīti. Priekšplānā iznāca liela auguma vīrs, kuru vēl lielāku vērta dīvainā sasukā ieveidoti mati, kuri slējās stāvus gaisā un kopā ar milzīgām, uz āru izvalbītām acīm radīja, maigi izsakoties, maķenīt ķerta cilvēka iespaidu. Jancis tūliņ domās viņu nokristīja par Trako profesoru. Vīrs savu runu sāka, vēl trakāk izbolīdams acis un pārlaizdams skatu pūlim, un paziņoja, ka visi šie noredzējumi ir tikai sakritība un uztraukumam ne par savu, ne valsts likteni neesot ne mazākā, viņš uzsvēra, ne vismazākā pamata. Jo, izņemot šos ērmotos sapņus, nav neviena ziņojuma no robežsardzes vai citām aizsardzības iestādēm par jelkādu nezināmu enerģijas vai matērijas tuvošanos. Uz iebildumiem, ka robežas tiek vāji sargātas un ar paralēlajām pasaulēm tās vispār ir izplūdušas un nenosakāmas, viņš turpināja malt savu, ka nav neviena reāla briesmu apdraudējuma piemēra. Kāds aizrādīja, ka viņš taču nenoliegs, ka ik pa brīdim rodas konflikti ar Virszemes ļaudīm un arī ar Astrāļiem. Kā viņš izskaidros jau labu bridi gaisā virmojošās baumas par drīzu Zemzemes bojāeju? Kā viņš izskaidros to, ka tiek veidota kampaņa, kurā Aizsardzības zintis tiek mācītas ari Virszemes ļaudīm?
"Arī tagad, paskat, paskat, te ir ne viens vien no Virszemes!" kāds neapmierināti kurnēja.
Jancis ierāva galvu plecos.
"Nu, tā ir tikai dažu Viedo Padomes locekļu privāta iniciatīva," izskatījās, ka Trakais profesors uz mirkli ir apklusināts un pārdomā savu sakāmo, "taču tas nav Padomes kopējs viedoklis. Vairākums uzskata, ka mums nekas nedraud. Mūsu pozīcijas ir stabilas. Mūsu enerģijas resursi ir milzīgi, bet tērēt tos niekiem ir tas pats, kas ar lielgabaliem šaut pa zvirbuļiem. Ak tu mūžs! Slikti sapņi! Jau rīt jūs tos būsiet aizmirsuši. Ejiet tik mājās!"
Bet neizskatījās gan, ka viņam ir izdevies nomierināt tautu. Neizskatījās, ka kāds grasītos aiziet. Redzēdams, ka pūlis nenomierinās, bet spriedze tikai pieaug, Trako profesoru malā novilka kāds vīrs ar skarbiem, kā akmenī cirstiem, sejas vaibstiem. Lūpas viņam bija tik šauras, ka, šķita, tās sargāja katru vārdu, ko vīrs gatavojās teikt. Tie nāca negribīgi, ar garām pauzēm, sausi, cieti un strupi. Tie virknējās īsos teikumos.
"Mēs visu kontrolējam. Robežas tiek pastiprinātas. Strādā visi aizsardzības un izlūkdienesti. Tie ir paaugstinātā gatavībā. Mēs esam gatavi jūs aizsargāt. Ziņoju, pašlaik valstī viss ir mierīgi!"
Pūlis atviegloti uzgavilēja. Tie bija pareizie vārdi, tagad varēja ari izklīst.
"No kā aizsargāt? Kas ir mierīgi?" Jancis vaicāja Robim.
"Hmm… ļoti labs jautājums," domīgi novilka Roberts.
"Zini, pagaidīsim, līdz visi izklīdīs, un tomēr aizčāposim pie sapņu tulka."
Pagāja labs brīdis, līdz pilsēta atguva svētdienas ierasto ritmu. Vairums ļaužu devās uz tirgu un sīklietu bodītēm. Ja jau reiz atbraukts uz pilsētu, tad jāiepērkas. Veikalnieki steidza atvērt veikalus un konditorejas, lai ar tikko ceptu maizīšu un kafijas smaržu pievilinātu pircējus, no kuriem lielākā daļa tiešām šorīt bija aizmirsuši pabrokastot. Kad arī Viedo Padomes locekļi bija pazuduši, bērni apņēmīgi tuvojās sapņu tulka mājai. Durvis bija vaļā, un iekšā skanēja līksma dungošana.
"Labrīt, Sapnit! Šorīt tu neguli?"
"Nē, ko jūs, ko jūs! Nāciet tik iekšā, mīļie ciemiņi! Kas par dienu, kas par dienu! Tāda nav bijusi simtiem gadu!"
"Un kas bija pirms simtiem gadu?" Roberts tincināja.
"Ak, ko nu par tik seniem laikiem! Šitādu dienu! Tik daudz ļaužu, un visiem vajag mani! Lūk, tādu dienu dēļ ir vērts dzīvot! Es pareģoju skaidri un tieši — lūk, tad es esmu vajadzīgs! Nekādi aplinku mājieni, varbūt tā, varbūt šitā…"
