Hū, mežs nāk kā glābiņš! Ieejot tajā, beidzot var ieelpot pilnu krūti un runāt. Arī iet ir viegli. Augšā koku galotnēs plosās vētra. Pirmo reizi, ejot caur mežu, Jānis nopriecājas, ka tas ir tik biezs un egles tik lielas, ka vējš loka tikai to galotnes. Runāt var, bet visi steidzas — gribas pēc iespējas ātrāk nokļūt mājās. Kas gan tik briesmīgās naktīs kā šī notiek tik dīvainās mājās kā Mežvidi, Jānis aizdomājas. Vai arī šonakt būs gājiens uz brīnumaino ozolu, vai arī… No vienas puses, ir ļoti baisi, no otras — gribas zināt, kas gan šonakt varētu notikt. Par to, ka kaut kas būs, Jancis ir pārliecināts, jo tā ir gan grāmatās, gan filmās. Kad notiek baisi notikumi, arī daba trako — vējš svilpj un kauc, dārd pērkoni un zibeņo zibeņi. Visšaušalīgākajās vietās viņš parasti aizver acis un neskatās, bet mamma smejas un saka: "Janci, elpo!" — un viņš tiešām jūt, ka ir aizturējis elpu. Nē, nē, Jancis zina, nekam briesmīgam viņš vēl nav gatavs un vai vispār jelkad būs? Izejot no meža, top skaidrs, vējš ir tikai pieņēmies spēkā. Nu šķiet, nekādas briesmas vairs nav jāgaida, tās jau ir klāt. Mājas ir redzamas, tepat, vai ar roku sasniedzamas, bet vējš nelaiž klāt. Tas ārdās kā negudrs, un elpu var ievilkt, tikai uzgriežot muguru.
"Es skatos, ko jūs te kūņojaties! Nemaz uz priekšu netiekat!" līdzās atskan vectēva balss. "Nu nāk, nāk man aiz muguras! Tak jau būs aizvējš. Kas zina, varbūt arī mājās tiksim."
Aiz vectēva platās muguras iešana sokas raitāk, bet vētra turpina trakot. Jānis domā, ka pirmo reizi mūžā viņš to nevis vēro pa logu, sēžot drošā patvērumā, bet izjūt darbībā. Vējš plosās un ārdās, un, kad viņi iesprūk siltajā priekštelpā, ar blīkšķi aizcērt durvis. Kā brīdinādams — ārā vairs nenāciet, tagad te valdīšu es!
Nodziest elektrība, un visi sanāk dzīvojamajā istabā pie sveces liesmas. Lai īsinātu laiku, bērni spēlē "Katanas ieceļotājus". Spēle viņus aizrauj, taču palaikam varenāks vētras brāziens liek bailīgi saskatīties.
Nez, vai māja izturēs. Kad brāzieni jau seko cits citam, spēle apstājas. Visi sēž klusējot, tikai vētra rāda savu spēku, liekot mājai drebēt pie katra pūtiena. Jancim gribētos pazust un atrasties tikai otrā dienā, kad viss ir beidzies. No vētras nav iespējams paslēpties ari šeit, istabā. Viņš dzird tās baiso elpu un sajūt spēku, pār kuru, šķiet, tā pati nevalda, kurš ir kļuvis nevadāms un neparedzams. Ar viņu vienās domās ir ari vecmāmuļa, kura beidzot neiztur un vēršas pie vectēva:
"Vecais, nudien, vētra vēl ņems un noraus kūtij jumtu! Tu zini, tas jau pavasari bija labojams. Klau, kā ārdās! Viņa nerimsies, kamēr nodarīs postu! Ej un dari kaut ko!"
Ko tad te var darīt, prāto Jānis. Tas jau ir orkāns — stihija, kas pati vairs neapzinās savu spēku, kuru pārņēmusi tikai viena doma — atbrīvoties, izlādēties laužot, plēšot, noslaukot visu, kas ceļā. Tādu neapturēt, neapstādināt, līdz pati nogurs, noskriesies, aizelsīsies, atslābs un izvējos. Bet vectēvs ceļas un iet.
"Ko viņš darīs?" Jancis čukst.
"Runās ar vētru," pretī čukst Roberts.
Tas Jānim ir jāredz, un viņš iet pie loga. Neviens viņu neapsauc. Tur vectēvs stāv, pieķēries lieveņa stabam. Roberts nostājas Jancim līdzās.
"Pārdroša un neapdomīga rīcība," Jancis saka, norādīdams uz vectēvu.
Roberts sapūšas: "Viņš zina, ko dara!"
"Tu par to esi pārliecināts?" Jancis ir satraucies par vectēva dzīvību. šķiet, vectēvs arī, jo pēc mirkļa iesprūk istabā.
"Vētra ir pārāk satrakojusies," vectēvs sāk taisnoties.
"Visviens mēģini!" Vecmāmiņa ir nepielūdzama.
"Labi, jau labi!" viņš atsaka, iesēžas krēslā un sastingst, kā Jancim šķiet.
Visi klusē, istabā nekas nenotiek. Arā trako vētra. Vectēvs sēž aizvērtām acīm, pārējie lūkojas uz viņu. Klusums ir neciešams, Jānis mēģina uzsākt sarunu ar Izabellu — neveiksmīgi.
"Kušš! Ciet klusu, netraucē!" Izabella aprāj draugu. Klusums sāk ievilkties, noteikti jau pusstundu. Ari ārā vētra strauji pieklust. Tiešām pieklust. Māju vairs nedrebina tik briesmīgas brāzmas. Vai tas var būt? Jānis neticīgi lūkojas draugos. Šķiet, vētra aprimst, tiešām aprimst.
"Būs labi!" vectēvs saka un atver acis.
"Jau ir labi," atzinīgi novelk tētis.
"Nu, varam iet mierīgi gulēt — kūts jumts izturēs." Vecmāmiņa kļūst rosīga. "Nu, aši, aši gultās!" Viņā pamodies komandieres gars.
Visi paklausīgi dodas pie miera. Arī Jānis ar Robertu. Viņš var tikai apbrīnot drauga lielisko miegu. Roberts aizmieg, jau tikai galvu nolicis uz spilvena. Jānis pats gan grozās gultā no vieniem sāniem uz otriem — kaut arī zina, ka vētra sāk rimties, miegs nav nevienā acī.
Zēns apmetas uz vēdera, iespiežot degunu spilvenā, lai pēc mirkļa jau grieztos otrādi. Tad viņam šķiet, ka spilvens ir par siltu, un Jānis to pagriež uz otru pusi. Vēlreiz zēns veļas uz otriem sāniem, liek rokas zem vaiga un pievelk ceļgalus pie krūtīm. Saritinās, bet miegs šovakar kaut kur ir pazudis. Kas tas?
