"Un pretī sācis runāt!" piebalsoja tētis. "Te patiesi kaut kas ir jādara," viņš nogaidoši palūkojās uz abām sievietēm — audzināšana vienmēr ir bijusi viņu darīšana. Vislabprātāk viņš tagad nozustu savā istabā un sēstos pie televizora, lai noskatītos kārtējo sporta pārraidi. "Aizliegsim viņam draudzēties, un viss!" Tētis gribēja ātrāk beigt šo neērto sarunu.
"Mmmm, tam ir vajadzīgs iemesls," prātoja ome, "ja viņš būtu sācis sliktāk mācīties, kavēt stundas, klaiņot apkārt, tad mums būtu vismaz iemesls."
"Jā, nekā tāda nav," piekrita mamma, "taču, no otras puses, tur kaut kas ir," viņa prātoja. "Man tie dvīņi nepatīk."
"Kāpēc?" cerīgi jautāja tētis.
"Tāpēc, ka Jānis ir kļuvis citāds — spurains, spītīgs, lecīgs. Draugi viņu slikti ietekmē."
"Nu, tā mēs uz priekšu netiksim." Ome uzmeta pārākuma pilnu skatu mammai. "Jūs tikai maļat uz riņķi vienu un to pašu."
"Domā tu! Tu jau mums esi pedagogs!" mamma atcirta, un tētis atviegloti nopūtās, ka atbildības nasta ir uzlikta uz citiem pleciem. Taču ome nejutās apgrūtināta — nepavisam ne. Viņu iepriecināja iespēja kādam demonstrēt savas zināšanas.
"Te vairs neder vecās audzināšanas sistēmas un vecie noteikumi. Groži jāpalaiž vaļīgāk, jānosprauž jaunas robežas." Jāņa vecāki sēdēja un paklausīgi klausījās. "Tas ir dabīgi, ka pusaudža gados viņš ir sācis attālināties no mums. Mums ir jāprot Jānim uzticēties."
Tētis izbrīnā pacēla uzacis — kaut ko tādu no savas mātes viņš dzirdēja pirmo reizi.
"Nu, mums ir jārada tāds iespaids," pamanījusi dēla skatienu, ome pati sevi palaboja. "Taču īstenībā, mums ir jāuzzina, kas par putniņiem ir šie dvīņi. Tu uzaicināsi viņus viesos, un tad pa abām mēs viņus izprašņāsim," ome vērsās pie mammas.
Domāts, darīts. Pēc pāris dienām mamma sarīkoja tējas dzeršanas pēcpusdienu, taču vecāku tik daudzsološi iecerētais pasākums izgāzās ar skaļu blīkšķi. Jānis, Izabella un Roberts pie virtuves galda sēdēja stīvi un saspringti. Ome uzdeva gan āķīgus, gan, viņasprāt, ieinteresētus jautājumus, taču atbildes bija strupas, un sarunas neraisījās. Mamma tikmēr kā slepenpolicistu suns gaitenī apostīja drēbes — arī nekā, ne vismazākās cigarešu smakas.
"Njā…" kad aiz bērniem bija noklaudzējušas dzīvokļa ārdurvis, domīgi novilka ome. "Arī acu zīlītes parastas, bet, lai mani nesauc par direktori, ja šiem trijiem nav kas slēpjams." Direktore ar uzsvaru teica un uzsita ar plaukstu pa galdu.
"Varbūt parunāt ar Jāni atklāti?" mamma ķērās pie pēdējā salmiņa. "Pateikt, ka mūs dara nemierīgas viņa uzvedība, ka mēs uztraucamies un pārdzīvojam."
"Jā, tas varētu būt labs risinājums," brīnumainā kārtā ome piekrita. "Kaut arī viņš to negrib atzīt, viņam vēl arvien ir svarīgas vecāku rūpes un mūsu uzmanība."
Taču vaļsirdīgā saruna deva tikai daļēju mierinājumu. Vakarā, noklausījies mammas vaļsirdīgo atzīšanos par to, cik satraukti viņi visi trīs ir, Jānis tikpat vaļsirdīgi un bez sirdsapziņas pārmetumiem zvērēja, ka viņi nedzer, nepīpē un neklaiņo.
"Tev šķiet, viņš mums meloja?" mamma čukstus jautāja omei, kad, pametušas Jāni viņa istabā, viņas turpināja sarunu virtuvē.
"Domāju, ka ne," domīgi novilka ome.
"Ak, ko jūs varat cepties!?" teica tētis un ielēja sev kafiju milzīgā krūzē. "Varbūt Jānim vienkārši patīk Izabella!" Viņš piemiedza māmiņai ar aci. Ome ar mammu izbrīnītas paskatījās viena otrā. Kā viņām tas nebija ienācis prātā?! Tētis nosmīnēja un ar kafijas krūzi nozuda savā sporta raidījumu valstībā. Bet omei ar mammu nu bija jauns temats, ko pārspriest.
Pa radio vienā laidā sola vētru. Piekrastes ļaudis pie vēja brāzmām pieraduši. Šķiet, viņiem, tapat ka pie juras augošajiem kokiem, ir spēcīgākas saknes un stiegraināki stumbri, kas ļauj pretoties vējam, kurš rausta un plosa visu, kas stājas ceļā.
"Piekrastē gaidāma vētra. Vēja ātrums 28 m/s, bez vajadzības neatstājiet māju, pārbaudiet…" radio diktora labi nostādītā balss plūst no radioaparāta virtuvē.
"Paņem cepuri! Noteikti paņem cepuri un bez vajadzības neklaiņo pa mežu, ka kāds koks neuzkrīt uz galvas."
Tādiem vārdiem un buču uz pieres mamma pavada Janci pa durvīm. Pie vētras šeit visi pieraduši. Autobusā ir silts, un pēc salšanas pieturā uznāk snaudiens. Tādi, samiegojušies un sasiluši, viņi jau dziļā krēslā izkūņojas uz Mežvidu ceļa. Vēja brāzmas ātri atsauc viņus īstenibā. Bērni uz priekšu virzās lēni, jo vējš veido tik blīvu sienu, ka aizsit pat elpu, par vārdiem nemaz nerunājot.
