Meklējiet savus zižļus, lai var vadīt enerģiju… Un savus nažus un zobenus… Domājiet par spēka izsaukšanu un atbrīvošanu…"
Runa kļuva arvien grūtāk saprotama, galva nokārās uz krūtīm, un bija dzirdama viegla šņākuļošana.
"Aizmiga! Nu, viens galīgi vecs cilvēks! Ejiet nu ārā!" teica mamma un bīdīja bērnus laukā no virtuves.
No virtuves izraidītie draugi apmetās dzīvojamajā istabā. Līdzās sasēduši, viņi vēl ilgi turpināja apspriest Babi un viņas dīvaino iztu' rēšanos. Izabella vienā laidā atkārtoja vecvecvecvecvecvecmāmuļas
teikto, meklēdama katrā vārdā apslēpto nozīmi un būdama pārliecināta, ka, ja Babe nebūtu aizmigusi, nepateikuši visu līdz galam un saprotami, viņi dzirdētu visīstāko pareģojumu. Jancis jaucās pa vidu, nepārtraukti jautādams, kas ir Viedo Padome, maģiskais pareģojums, zizlis, kāpēc jāmeklē zobens un kā var izsaukt spēku, un kas tas ir par spēku. Roberts to visu uzskatīja par blēņām, jo viņa mamma jau nu gan prastu atšķirt pareģojumu no parastas miegainas vecenītes stāsta.
"Izabella, nebija tur nekā tāda, ko tu safantazē!"
"Jā, bet tad kāpēc mums neļauj palikt virtuvē?"
"Nu, reizēm mums nevajag bāzt degunu pieaugušo darīšanās. Varbūt labāk ir kādreiz kaut ko nezināt," Roberts samiernieciski bilda.
"Ko tieši nezināt?" Izabella nevarēja rimties. "Vai tad tu nejūti, ka notiek gatavošanās kaut kam nozīmīgam? Ja Babe pati personīgi ierodas Virszemē un piedevām vēl runā par zižļiem, tas nozīmē — buries, kā vien vēlies!"
"Viņa neteica: kā vien vēlies. Viņa teica, raidi zizli noteiktā virzienā!" Roberts atgādināja.
"Nu, redzi! Vēl jo vairāk, tad viņa zina, par ko runā!"
"Piedodiet par stulbu jautājumu," Jancis jaucās pa vidu, "bet vai tad burties ir atļauts?"
"Dari, ko vēlies, ja vien tas nenāk kādam par ļaunu," Izabella ar Robertu, rokās sadevušies, vienā balsī noskandēja.
"Tātad drīkst burties?" Jānis precizēja.
"Protams, nē, jo vienmēr tas kādam nāk par ļaunu! Saproti, ir grūti izvērtēt visus apstākļus un izdarīt tā, lai nekas nevienam nekaitētu," Izabella apskaitās.
"Man tas ir par sarežģītu…" Jānis izdvesa.
"Tā izskatās!"
Viņi atstāja Izabellu sabozušos vienu pašu sēžam dzīvojamajā istabā. Samierināt ķīlniekus izdevās Rasai, kura pārradās mājās no Tās pasaules izcili labā noskaņojumā.
Jau kādu laiku ik brīvdienas Jānis devās uz Mežvidiem. Piektdienās pēc skolas viņš burtiski lidoja uz mājām, ieskrēja istabā, nometa somu, paķēra mammas sagatavoto mugursomu, uzsauca priecīgu "čau!" un metās uz pieturu, kur viņu gaidīja Izabella un Roberts. Arī šoreiz viņš iebrāzās dzīvoklī ar tādu pašu sparu.
"Čau! Un es skrienu!"
"Pagaidi, nomierinies!" Mamma saķēra viņu aiz rokas. "Tu nevari katru piektdienu tā pazust no mājām."
"Kāpēc ne? Varu gan!" Vēl arvien Jancī adrenalīns sita augstu vilni.
"Pirmkārt, tas nav pieklājīgi tā uzplīties svešiem ļaudīm."
"Es neuzplijos! Viņi tieši priecājas, ka Izabellai un Robertam ir draugs."
"Nepārtrauc, noklausies līdz galam, tad varēsi runāt!" Mammas balss skanēja stingrāk nekā parasti.
Durvīs nostājās arī ome.
"Tu zini, mēs ar tēti strādājam, un brīvdienas ir vienīgās dienas, kad varam pabūt visi kopā, kaut kur aizbraukt, bet tagad tevis nekad nav mājās."
Jānis sabozās un klusēja. Prieks bija zudis. Kā mamma vienmēr varēja visu sabojāt. Nu, kāpēc? Kāpēc?
"Šoreiz paliksi mājās, un rīt visi kopā aizbrauksim līdz pilsētai. Aiziesim uz kafejnīcu, kino," mamma samierinoši solīja.
"Nē, negribu! Man riebjas jūsu kafejnīcas! Brauciet paši."
Jancis metās uz savu istabu un aizcirta durvis ar tādu spēku, ka tās atsprāga vaļā un palika pusvirus. Viņš ierausās gultā un raudāja aiz bezspēcības un niknuma.
"Ar to puiku galīgi nav lāgā! Kas tā par uzvedību? Kas par manierēm? Kaut kas jauns!" brīnījās mamma.
"Mjā, jauno draugu ietekme. Kontrolēt vajag! Es gan painteresējos, skolā atsauksmes par dvīņiem labas. Un tomēr, ko viņi tur Mežvidos dara? Pārlieku viņš tiecas uz turieni," ome domīgi novilka un turpināja: "Varbūt sācies pusaudžu vecums? Tomēr jau trīspadsmitais gads. Kaut kad jau tam ir jāsākas. Tad draugi kļūst svarīgāki par vecākiem. Tur var līdzēt tikai pacietība un mīlestība."
"Kad es neesmu viņu mīlējusi? Bet nupat jau nezini, ko un kā teikt! Par visu apvainojas, uzsprāgst. Parādījušies kaut kādi noslēpumi. Iedomājies, viņš jau esot liels un es neko nesaprotot!"
"Jā, jā, sāksies grūti laiki. Bet vienīgais mierinājums — arī mums dzīvē šāds periods bija. Gan mēs, gan mūsu vecāki tikām tam pāri. Arī Jancis tiks. Tikai jāpalīdz ar gudru un stingru roku!"
Blā-blā-blā! Pašām jums ir pusaudžu vecums! Hormonu svārstības! Asaras bija rimušas, bet dusmas Jancī kūsāt kūsāja.
Katrs vārds pa pavērtajām durvīm bija skaidri dzirdams. Iet un pateikt — tā, kā tētis saka: ka viņām abām pārmaiņu vecums kā sācies bērnībā, tā vēl nav beidzies. Pašas nezina, ko grib. Visu laiku komandē. Nekad nav apmierinātas — vaid par katru sīkumu.
