Somā iezvanījās mobilais — Izabella un Roberts gaida pieturā. Spējš žēlums pret sevi atkal nomainīja dusmas, un Jancis sarāvās čokurā, ceļgalus pievilkdams pie krūtīm. Viņš neatbildēs. Telefons apslēpti dūca somā, atgādinādams, ko visu viņš šodien neiegūs. Jancis centās nedzirdēt ne uzstājīgo zvanīšanu, ne balsis virtuvē. Viņš iedomājās mājas meža vidū, ceļu uz ozolu un brīnumaino Zemzemi. No piepūles viegli sāka sāpēt galva, kļuva auksti. Viņš sameklēja kājgalī segu un uzvilka līdz kaklam. Drebuļi nerimās, tieši otrādi — aukstums kļuva neciešams. Taču piecelties, lai paņemtu vēl vienu segu, viņam neizdevās. Arī galva sāpēja neciešami — to nevarēja atraut no spilvena. Ienāca mamma, viņa kaut ko jautāja, taustīja pieri, sāka satraukti runāt, skraidīt pa dzīvokli. Drīz viņai pievienojās ome. Vai viņas nevarēja likties mierā ar saviem termometriem, tabletēm? Jānim gribējās gulēt un gulēt. Gulēt, gulēt, gulēt.
Brīvdienas pagāja briesmīgi. Drudzis, kad gribējās segties ar vairākām segām, mijās ar mežonīgu karstumu, svīšanu un nepārtrauktu gultas veļas mainīšanu. Arī pirmdienas rīts nesolīja neko labāku — tāpat kā daktere baltajā uzsvārcī.
"Vai nu tas ir pirmais gripas gadījums šoruden, vai arī…"
Pēc īsa pārdomu brīža daktere piebilda: "Labā ziņa ir tā, ka plaušās trokšņu nav. Ja temperatūra nekritīsies vēl vienu dienu, tad brauksim uz slimnīcu." Un viņa pameta mājniekus trauksmainā neziņā.
Pēcpusdienā atnāca Izabella un Roberts. Mamma atstāja draugus vienus, iepriekš noprasot, ko viņi dzers — tēju vai kakao. Roberts apsēdās uz krēsla pie rakstāmgalda. Izabella uz gultas malas tuvāk galvgalim un ņēmās stāstīt skolas notikumus, raksturojot katru klasesbiedru un tā izklaidējot slimnieku.
"Kā tu jūties?" Izabella līdzjūtīgi ieskatījās drauga acīs.
"Patiešām labi!" Jancis teica, un tā bija taisnība.
Mamma atnesa paplāti ar ēdamo, un ari Jānis bija gatavs kaut ko uzkost. Vēl mirkli uzkavējušies, draugi aizgāja. Jānis aizmiga dziļā un veselīgā miegā. Tā viņš nebija gulējis jau vairākas naktis. Arī otrā dienā pēc skolas dvīņi bija klāt. Šoreiz viņi atnesa pudeli ar noslēpumainu dziru no vecmāmiņas. Vēl pēc dienas Jānis bija vesels. Uz skolu gan viņš vēl negāja.
"Šonedēļ lai vēl atpūšas. Pēc slimošanas nevar par ātru sākt joņot, ka nekrīt atpakaļ!"
No vienas puses, omes rūpes bija patīkamas, no otras, tās brīdināja, ka arī šajās brīvdienās Jancis uz Mežvidiem netiks. Trijotne kala plānus, kā atrisināt no zila gaisa uzradušos problēmu. Pēc garām pārdomām un kopīgām apspriedēm, diplomātiskām sarunām un pārrunām ar vecākiem gan vienās mājās, gan otrās viņiem beidzot izdevās.
"Janča mamm, mūsu vecāki ielūdz jūs uz Ziemassvētku svinēšanu mūsmājās!" svarīgais sakāmais bija uzticēts Robertam.
"Jā, kāpēc ne?!"
Atskanēja trīsbalsīgs "Urrā!".
"Kāpēc gan ne," mamma teica vēlreiz un, kā atbalstu meklēdama, uzlūkoja omi.
"Nu, protams! Paldies par ielūgumu! Tam vajadzētu būt jauki."
"Jā, tas būs jauki! Mums ir ļoti, ļoti daudz darba. Tur būs daudz ļaužu — gandrīz visa mūsu klase. Ja Jānis tagad ir vesels, viņam vajadzētu mums palīdzēt. Nu, jūs taču saprotat, mēs gribam arī iemācīties dzejoļus un dziesmas," ierunājās Izabella.
"Jā, es varētu kaut ko nodziedāt!" Jānis pieteicās.
Līdz Ziemassvētkiem kopā būšana bija nokārtota! Pēc tam… Tad jau redzēs.
Draugi maldīgi domāja, ka visas problēmas ir atrisinātas. Jāni ik dienas pavadīja modrs un vērīgs omes skats. Viņu darīja nemierīgu pārmaiņas mazdēla uzvedībā. Šī neparastā degsme un aizrautība, ar kādu viņš traucās uz Mežvidiem. Pieradusi visu vadīt un komandēt, bijusi direktore nespēja pieļaut situāciju, kuru nepārzina. Viņa mēģināja atjaunot zudušo kontaktu ar mazdēlu, izrādot ipašu interesi par skolas gaitām un zēna dzīvi, taču Jānis bija izvairīgs. Labprāt atbildējis uz jautājumiem, viņš veikli mainīja sarunas tematu, kolīdz tas skāra viesošanos Mežvidos. Tas omes sirdi darīja nemierīgu un prātu tramīgu. Viņa savas bažas darīja zināmas mūždien aizņemtajiem vecākiem. Tie reaģēja kā jau daždien pieaugušie.
"Pirms Jānis nebija iepazinies ar dvīņiem, viņš tāds nebija, tātad pie visa vainīga ir draudzība ar Robertu un Izabellu. Jāaizliedz viņiem draudzēties, un viss!" ar vieglu roku atrisināja problēmu tētis.
"Nē, nē, tas neies krastā!" teica ome, kamēr mamma klusēja.
"Viņš vienmēr ir darījis tā, kā mēs sakām," brīnījās tētis, "kāpēc tagad tas varētu neizdoties?"
"Nē, nē…" domīgi teica ome. "Vai jūs tiešām neesat pamanījuši pārmaiņas dēla uzvedībā? Viņš vairs nedalās ar mani savos mazajos skolas noslēpumos. Katrs vārds ir kā ar stangām jāizvelk."
"Jā, es viņu redzu tikai atnākam un aizejam," piekrita mamma.
