"Mūs nevajag ne uzraudzīt, ne vadīt!" Izabellai šodien bija kašķīga oma.
Viņa pūtās un niķojās, līdz pārvācās viena pati pie loga palodzes un, muguru pagriezusi, kaut ko meistaroja. Nevienam neļāva nākt tuvumā un skatīties. Zēni gan ieklausījās Rasas padomos, kā var iegūt glazūras, kā pagatavot masu. Rezultāts bija lielisks. Protams, visu viņi arī paši bija nobaudījuši. Tāpēc Jānis zināja, ka visgaršīgākās ir šīs — krāsainās trifeles.
Tās pagatavot nemaz nebija sarežģīti, recepte pati iegūlās atmiņā. 250 g kausētas šokolādes, kuru kārojās apēst tāpat, sajauca kopā ar 25 g sviesta, tad piešāva vienu ēdamkaroti no lielās, vēderainās pudeles, no kuras smaržoja pēc kazeņu sīrupa. To visu iemaisīja uzkarsētā saldajā krējumā. Gara likās tā pusotra stunda, kad masai bija jāsastingst, stāvot ledusskapī. Pēc tam varēja ļauties fantāzijai un veidot no tās dažādu formu konfektes, kuras apviļāja krāsainos graudiņos un sēkliņās.
Saēdušies saldumus, visi bija kļuvuši gaužām miermīlīgi. Tāpēc Rasa pat nesadusmojās, aplūkojot Izabellas pavirši sakleperētos šokolādes gabaliņus.
"Ja nebija laba oma, varēji jau arī netaisīt. Tikai sabojāji materiālu."
"Man ir vēl viena konfekte, bet tā ir mana!" Izabella parādīja lielāku konfekti, glītu, apaļu, pārklātu ar brīnišķīgi rozā glazūru. Tā aicināt aicināja — esmu garšīga, apēd mani, apēd!
"Meitiņ, kāpēc nepagatavoji tādas vairākas? Brīnišķīga krāsa tev ir iznākusi!" ienākusi virtuvē, brīnījās arī dvīņu mamma.
"Tā ir mana!" Sargādama konfekti, Izabella aizskrēja uz savu istabu.
"Kāda muša viņai šodien iekodusi?" Roberts brīnījās.
Nākamās dienas vakarā sāka nākt viesi. Kur te satilpa tik daudz ļaužu? Kā pārpildītā dzelzceļa stacijā! Tie pulcējās bariņos un pārvietojās, veidojot burzmu, no kuras sprēgāt sprēgāja jautrība. Dziļdomīgas sarunas mijās ar draudzīgu ķircināšanu un priekpilniem izsaucieniem, kad satikās ilgi neredzējušies radi un draugi. Jānis atpazina gan savus kaimiņus, gan skolas biedrus tepat no ciema, gan ļaudis, ko bija redzējis Zemzemē, gan nekad un nekur neredzētus dīvaiņus.
Kas tad tas?! Ari mūžvecie ienaidnieki — Artūrs un viņa kompānija slaistījās pagalmā.
"Skaties, skaties, Robert! Tu viņus redzi?" Jānis izbrīnīts uzrunāja draugu.
"Tur neko nevar darīt! Mamma viņus katru gadu ielūdz, jo Artūra tēva māsīca ir precējusies ar mammas tēvamāsas vīra māsīcas dēlu."
"Tad viņš jums sanāk tāds kā rada?"
"Jā, jā, baltās ķēves septītajā augumā."
"Kas, kas?"
"Nekas, tas tikai tāds teiciens. Es ceru, viņš šodien turēs muti, citādi…"
Izskatījās, ka arī Izabella bija četrotni pamanījusi un sparīgā gaitā devās pie viņiem. Šķiet, Iza jau pašā vakara sākumā gribēja viņus nolikt pie vietas.
"Nu, ja viņa ir tikpat kašķīga kā vakar, tad spalvas putēs! Skrienam, ja Izabellai vajadzēs palīdzību, mēs tur būsim!" priecīgs par gaidāmo saķeršanos, iesaucās Roberts.
Skriedams aiz drauga, Jānis sajuta spriedzi. Viņš cerēja, ka līdz kautiņam nenonāks. Gan jau viņiem to neļaus kāds pieaugušais. Artūra kompāniju zēni sasniedza reizē ar Izabellu, taču viņa nesamazināja ātrumu un devās tieši pie Toma.
"Tom, priecājos, ka tāds skaistums ir apciemojis mūsu sētu. Es tev gribu svētkos kaut ko dāvināt! Visskaistākajam zēnam Zemzemē un Virszemē visskaistāko konfekti, kāda vien ir atrodama!" Un Izabella ielika pārsteigtā Toma rokās vakar pagatavoto rozā konfekti.
Tad pagriezās un tikpat noteiktā, straujā gaitā devās uz māju. Roberts ar Jāni atkal teciņus metās viņai pakaļ.
"Tu esi traka palikusi, vai?" sauca Jānis.
"Klausies, viņai jumts aizbraucis! Tāds skaistums apciemojis mūsu sētu… Es tūlīt izvemšos!" Roberts bāza pirkstus mutē, tēlojot vemšanu.
"Ak, liecieties taču mierā! Liela muiža, uzdāvināju cilvēkam konfekti. Es vienkārši biju laipna, kā tas pienākas mājas saimniecei. Vai tad mamma vienmēr neaizrāda, ka pret viesiem jāizturas viesmīlīgi?" Izabella iegāja mājā, aizcērtot aiz sevis durvis.
Zēni apmulsuši raudzījās viens uz otru, tad uz sētsvidu stāvošo Tomu, kurš ar svētlaimīgu izteiksmi sejā beidza ēst konfekti. Dvīņu vecāki iznāca sētsvidū un aicināja visus nākt telpās un sēsties pie galdiem. Tie bija saklāti gan klētī, gan pirtī, gan dzīvojamajā istabā, gan lielajā, lauksaimniecības tehnikai celtajā šķūnī, kas bija atbrīvots no mašīnām, dodot vietu arī dejošanai un rotaļās iešanai.
"Es domāju, ka tava māsa ir saprātīgāka par citām meitenēm," ejot garām, novilka Artūrs.
"Tu, tu…" Roberts šņāca.
Jānis steigšus vilka aizkaitināto draugu prom.
"Kur ir tā muļķa zoss? Tādu izgāšanos!" Roberts bija patiesi nikns.
