Jancis neatlaidīgi virzīja draugu pie svētku galdiem, jo cerēja, ka ēšana novērsīs domas. Nu Jānis beidzot saprata, ko nozīmē vārds "dzīres" — galdi vai lūza no ēdamā un dzeramā. Jau paši Mežvidu ļaudis bija sarūpējuši bagātīgu cienastu, arī katrs viesis bija uzskatījis par pienākumu kaut ko atnest. Tāpēc ēdamā netrūka. Nažu un dakšiņu šķinda, saviesīgas sarunas un sātīgais ēdiens tiešām nomierināja satrauktos prātus. Arī Izabella nerādījās tuvumā. Vien pāris reižu viņi redzēja meiteni nozibam virtuves durvīs.
Kārtīgi saēdušies, ļaudis gribēja izkustēties, tāpēc gan baros, gan divatā, gan pa vienam sāka lasīties kopā lielajā, jaunajā šķūni, lai uzrautu kādu danci senlatviešu garā. Kāda kundze grozījās starp apkārtējiem, visus izrīkodama, un lauku kapelas vijolnieks izmēģināja savu vijoli, kura žēli iekaucās, satracinot visus trīs sētas suņus. Jancim un Robertam pilnīgi noteikti nebija nekādu plānu attiecībā uz dejošanu, bet, tā kā pie galdiem bija palikuši tikai pāris veči, kuri pārsprieda politiku un, izrādās, bija īstie zinātāji, kā pārvaldīt valsti, arī zēni lēnām sāka virzīties uz šķūņa pusi. Tur aktīvajai kundzītei bija izdevies saorganizēt pirmos drosmīgos dejotājus.
"Ahā! Redz, kur Izabella! Nu viņa mums neizspruks!" kareivīgi iesaucās Roberts. Taču, izrādās, viņi nebija vienīgie, kas meiteni meklēja. Toms stāvēja Izabellai pretī un lūdza viņu uz deju. No pārsteiguma zēniem atkārās žoklis. Viņi paskatījās viens uz otru.
"Tu redzi to pašu, ko es?"
"Pilnīgi!" Jānis izbrīnā čukstēja.
Izabella uzmeta uzvarošu skatienu puišiem un aizgāja dejot. Bet ar to jau nekas nebeidzās, viss tikai sākās. Lai kur Izabella tajā vakarā gāja, Toms tecēja viņai pakaļ kā noklīdis stirnēns, kurš beidzot atradis savu mammu. Vēl vairāk, viņš nepārtraukti teica Izai visai dīvainas lietas:
"Izabella, tavi mati ir kā zelta pavedieni. Tu ej tik cēli, kā gulbis peld ezerā."
"Ko tu tur muldi?" Artūrs vairs nevarēja izturēt. Viņš bija ļoti dusmīgs. Un tas vēl skaitās draugs! Kāpēc tieši Izabella?
"Ko es muldu?" Uz mirkli likās, ka Toms atgūsies, bet nekā, acis atkal ieguva stirnas bērna maigo skatienu, kad lūpas runāja savu:
"Skaistāka par Veneru un Afrodīti, skaistāka par kara dievieti Diānu un Zeva sievu Hēru, Izabella, mana daiļā Izabella!"
'Tu kādreiz esi dzirdējusi Tomu tā runājam?" Agnese jautāja Laurai.
"Nē, es pat nezināju, ka viņš zina tādus vārdus — Venera, Afrodīte. Jocīgi."
Bet Toms sāka atkal: "Izabella, mana daiļā Izabella!"
Apkārt stāvošie sāka skatīties un sačukstēties. Izabella nosarka un metās skriet uz māju, Toms steidzās viņai pakaļ, saukdams: "Izabella, manas dzīves mīla!"
Artūrs pagriezās pret Jāni: "Un es vēl domāju, ka viņai patīc tu!"
"Es? Kāpēc tad es? Mēs esam tikai draugi," Jancis protestēja.
"Tiešām, Janci, kāpēc tu nevarēji Izabellai iepatikties?" Roberts sapīka.
"Viņi abi mūs ir piemānījuši! Kurš to varēja iedomāties?" sarunā iesaistījās Laura.
"Mēs neko nemanījām!" teica Agnese.
"Tas ir kaut kā dīvaini!"
"Pilnīgi neticami!"
Viņas turpināja savā starpā sačukstēties.
"Tagad par to runās visa Virszeme un Zemzeme! Viss, man pietiek! Tai lietai jādara gals." Roberts devās uz mājas pusi. Pārējie sekoja. Izabellu ar Tomu viņi atrada virtuvē. Izabella bija uzrāpusies uz galda un, ieraudzījusi nācējus, izskatījās atvieglota. Toms, nometies uz ceļiem Izas priekšā, skaitīja paša sacerētu dzeju un izstieptā rokā turēja iekostu piparkūkas sirdi.
"Ņemiet savu Tomu un pazūdiet!" Roberts sagrāba puisi un grūda uz durvju pusi.
Izstūmis visus četrus pa ārdurvīm, viņš tās aizkrampēja, tad pievērsās Izabellai.
"Tagad stāsti un tikai bez pekstiņiem! Kas te notiek?"
"Man šķiet, es būšu mazliet pārspīlējusi."
"Ak, tikai mazliet?"
"Ja tu mani pārtrauksi, es vispār nerunāšu!" Izabella sabozās.
"Labi, stāsti taču beidzot!"
"Atceries, Robert, tu teici, ka Toms manī nemūžam nevarētu iemīlēties, un tad es… Un tad es… Uztaisīju rozā konfekti. Ne jau uzreiz! Vispirms mēs ar Janci izgatavojām mīlas dzērienu."
"Ko?! Tu arī?" Pārsteigts un noskaities, Roberts pagriezās pret Janci.
"Es nē!"
"Tu man palīdzēji dabūt visas sastāvdaļas, atceries?"
"Es tikai nocēlu lejā kasti! Es nezināju!"
"Jūs abi esat… Jūs esat… Es nezinu. Jūs esat traki! Jūs saprotat, ko esat izdarījuši?! Un kāpēc, Jāni, tu man neizstāstīji?"
"Izabella lūdza…" Jānis aprāvās.
"Ko tagad lai dara?" Iza bija tuvu asarām.
"Tev vismaz viņš patīk?" Jānis centās paskatīties uz situāciju no labās puses.
"Nē, galīgi ne! Es tikai gribēju panākt savu. Man viņu nevajag!"
Pa to laiku apgājis apkārt mājai un ienācis pa otru ieeju, Toms atkal stāvēja virtuves durvīs.
"Izabella, tava elpa smaržo pēc rožu ziedlapiņām! Es gribu būt tavā tuvumā, lai elpotu to pašu gaisu, ko tu!"
"Cik skaisti! No kuras lugas tas ir?" Galvu virtuvē pabāza Rasa.
"Rasa!"
Kā glābiņu meklēdama, Izabella metās lielajai māsai ap kaklu, kamēr Roberts, Jānim piepalīdzot, ne bez pūlēm dabūja Tomu laukā no mājas. Tad viņi, viens otru pārtraukdami, stāstīja visu Rasai.
