Pēc tam bērni centās netrāpīties pieaugušajiem ceļā. Lai ko viņi todien darīja, domas visu laiku bija pie Rasas. Taču, lai cik lielas būtu skumjas un neziņa, vēders prasīja savu. Ap pusdienlaiku viņi jau grabinājās gar virtuves durvīm. Iegājuši virtuvē, bērni ieraudzīja vectēvu pie galda un māmiņu, kura sēdēja šūpuļkrēslā, skatīdamās laukā pa logu.
"Mamm, mēs uzsmērēsim pāris maizītes."
"Sautējums ir katlā uz plīts, paņemiet paši," dvīņu mamma vien noteica. Jānis izbrīnīts konstatēja, ka iepriekš nav pamanījis, cik sirma viņa ir un cik dziļas rievas ievilkušās no deguna līdz mutes kaktiņiem. Tās vērta viņas seju ļoti bēdīgu.
"Kas tagad būs?" ierunājās Izabella, likdama ēdienu šķīvi.
"Nav ko strēbt karstu," noteica vectēvs, celdams pie lūpām karoti, "vajag visu apdomāt un tikai tad rīkoties."
"Mēs taču neatstāsim Rasu nelaimē?!"
"Protams, ne."
"Bet ko mēs varam darīt? Mēs ar Robertu vēl neesam pietiekoši stipri, un māmiņa, šķiet, sen vairs nezina, kā burties." Izabella bija noraizējusies.
'Tas viss ir labojams. Gan jau, gan." Vectēvs turpināja ēst. "Nedaudz patrenēsieties, būs jau labi."
"Mums nav laika trenēties!" Roberts uzstāja. "Varbūt vajag parunāt ar Babi?"
"Es jau mēģināju. Viņa neatbild."
"Kā tā, neatbild? Kāpēc neatbild? Viņai ir jāatbild!" Roberts dusmojās. "Mēs vieni netiksim galā!"
"Vai mēs pārcēlāmies uz Virszemi tāpēc, ka mūsu burvju spējas sāka iet mazumā?" Izabella jautāja, atcerēdamās, ko kādreiz bija teicis Artūrs.
"Kur tu tādas muļķības saklausījies?" Vectēvs uzmeta viņai piktu skatu.
"Tā runā," viņa nomurmināja zem deguna.
"Kas runā?"
"Nezinu, neatceros, bet kaut kur dzirdēju."
"Tās ir pilnigas muļķības, tavai vecmāmiņai vienkārši ļoti patika šī meža noriņa. Un ari saule te silda siltāk, debesis zilākas, zāle zaļāka un dzīvot starp parastiem ļaudīm ir viena vienīga atpūta. Bez buršanās, maģijas un noslēgšanās. Vecmāmuļa teica, ka te var baudīt īstu brīvību." Vectēvs nošņaukājās.
"Tā, un tagad jūs visi būsiet aizmirsuši, kā ir jāburas! Mēs vairs nevarēsim izglābt Rasu!" šķendējās Roberts.
"Tik traki jau nav, manu zēn. Vēl jau šo to mēs protam. Un protam daudz vairāk, nekā tu domā." Viņš cieši uzlūkoja mazdēlu.
"Tas gan labi, man uzreiz mierīgāks prāts!" Izabella atplauka.
"Vai tev jau ir plāns? Vai tu jau zini, ko un kā mēs darīsim?" viņa apbēra vectēvu ar jautājumiem.
"Mēs cīnīsimies." Vectēvs bija apņēmības pilns. "Rasa jau nav vienīgā, kas ieslēgta Augsto Zinšu skolā. Tur jau vēl ir citi bērni, un arī viņu vecāki noteikti grib tos atbrīvot. Mēs apvienosimies!"
"Brīnišķīgi!" Izabella sasita plaukstas. "Mēs viņus atbrīvosim. Paga, man kaut kur ir saraksts ar visu bērnu vārdiem, kuri mācās Augsto Zinšu skolā."
"Ja nu tev nav, tad Rasas istabā mēs jau nu noteikti atradīsim!" māsai piekrita Roberts.
"Jā, ar to ir jāsāk. Jāapziņo visi bērnu vecāki, lai varam izstrādāt kopīgu atbrīvošanas plānu. Jāni, kur ir tavs zugū? Mums vajag visus zugū, lai var ātrāk nosūtīt ziņas!"
"Nē, nē," vectēvs iebilda, "ar zugū ziņu sūtīt nevar. Viņus var kontrolēt. Te jārīkojas piesardzīgāk."
"Bet kā?"
"Aizskrien, dēls," viņš vērsās pie Roberta, "uz pagrabu un atnes man pāris sikspārņus!"
Jānis dīdījās uz sola, nevarēdams saprast, jautāt vai ne, kas notiks ar Tumšo enerģiju. Ja vecāki bērnus no skolas izņems, kurš tad cīnīsies ar Tumšo enerģiju?
Nepagāja ne mirklis, kad Roberts bija atpakaļ ar diviem miegainiem sikspārņiem saujā un sniedza tos vectēvam.
"Ko tu ar viņiem darīsi?"
"Tie būs ziņneši. Viņi vieglāk nekā jebkurš cits spēs pārvarēt robežu starp Virszemi un Zemzemi un aiznest ziņu."
Roberts skaļi izteica ari Jāņa bažas: "Tu domā viņi nenosals, pirms nokļūs galā?"
"Nē, skaties, mēs viņiem palīdzēsim!" smējās vectēvs.
Viņš veiklām rokām uzbūra tādus kā spīdīgus ziepju burbuļus un ievietoja katrā no tiem pa sikspārnim. Tagad tie lidinājās pa virtuvi kā skafandros ieģērbti kosmonauti.
"Redzi? Tagad tiem aukstums nespēs kaitēt."
"Bet kāpēc tev vajadzēja divus?"
"Lai esam droši, ka pat tad, ja ar vienu kaut kas notiks, otrs nokļūs līdz galam un nodos mūsu ziņu."
Jau pēc mirkļa mazie dzīvnieciņi devās ceļā, un vēl pēc brīža tie vairs nebija saskatāmi uz meža fona.
"Tā, tagad gaidīsim," noteica vectēvs.
Viņi sāka gaidīt. Pār zemi nolaidās krēsla, satumsa, kamīnā iededza uguni, bet nekas nenotika. Klusējot Mežvidus ļaudis paēda vakariņas.
Nekas nenotika.
Bērni pie sevis klusu apspriedās, vai sikspārņi vispār ir izpildījuši uzdevumu, jo vēl arvien nekas nenotika. Pulkstenis nosita deviņi. Deviņi piecpadsmit. Deviņi trīsdesmit. Deviņi četrdesmit piecas. Desmit. Pie pēdējā pulksteņa sitiena, atskanēja klauvējieni pie ārdurvīm. Tad sākās.
