Otrā rītā Izabella jau varēja skriet, bet Robertam vēl vismaz diena bija jāpavada gultā. Izabella nez kāpēc bija iedomājusies, ka nelaime ar Robertu notikusi viņas vainas pēc. Jo viņas vainas dēļ pazudis ari gredzens, un tagad visu ģimeni vajāšot visādas likstas un nelaimes. Roberts centās māsai iegalvot pretējo: "Izabella, tas bija vienkārši nelaimes gadījums. Man vienkārši paslīdēja kāja."
Pa šo laiku, kamēr Roberts gulēja gultā un Izabella rūpējās par viņa ātrāku izveseļošanos, Jānis sadraudzējās ar Rasu. Kādā vaļsirdības brīdī viņš tai izstāstīja savu sarunu ar priedi, kuru nebija varējis atklāt Robertam. Viņa nesmējās un neuzskatīja Jāni par dīvaini, kā zēns pats par sevi bija nodomājis. Rasa Jānim atklāja veselu koku maģijas pasauli, izstāstīja, pie kuriem kokiem iet, lai atvieglotu sāpes vai atbrīvotos no nevajadzīgas enerģijas, kuriem kokiem mest līkumu un to tuvumā neuzturēties ilgāk par pāris minūtēm, kā arī, pie kuriem meklēt savu draugu. Viņa nosauca tos kokus, kuri ar prieku palīdz cilvēkam, nesavtīgi daloties ar savu spēku. Smaidot viņa Jānim rādīja koku, ar kuru draudzēties gribētu bezgalīgi daudz ļaužu, jo tas prot vairot naudu. Izrādījās, ka katram kokam ir ne tikai savs augstums un stumbra apkārtmērs, sava lapu krāsa un formas zīmējums, bet arī katram piemīt savas individuālas spējas. Jānis uzzināja, ka koki spēj pārraidīt kosmisko enerģiju, pasargāt no pasaules kaitīgās ietekmes, stiprināt draudzības saites un vēl, un vēl…
Rasa mācīja Jānim, ka koki, gluži kā cilvēki, ir dzīvas būtnes ar dvēseli un garu. Un ne tikai cilvēki spēj ietekmēt koku likteni, ļaudami tiem augt vai neaugt, bet arī koks ar savu enerģiju spēj ietekmēt cilvēka dzīvi. Tamdēļ cilvēki kokus izsenis ir uzskatījuši par saviem draugiem, it īpaši Zemzemē, kur tos bieži izmanto rituālos. Vienu veselu pēcpusdienu viņi pavadija, meklējot Jānim koku Mežvidu māju tuvumā. Vispirms jau no attāluma Rasa mācīja Janci saskatīt koka auru. "Skaties ar sānu redzi!" viņa teica. No sākuma tas šķita grūti, bet, ar laiku iemanoties, Jancim izlauzās Izabellas teiciens.
"He, vieglāk par vieglu!"
"Tu redzi?!" priecājās arī Rasa. "Tagad izvēlēsimies tev draugu starp kokiem."
"Tas būs grūti." Jānis samulsa. "Ja man patiks kāds koks, es nezinu, vai patikšu viņam."
Viņš atcerējās savu sarunu ar priedi.
"Ja nemēģināsi, tu nekad to neuzzināsi. Vai gribi, lai es tev palīdzu?"
Rasa šodien bija ļoti draudzīga.
"Nē, es pats."
Vienā mirkli jau likās, viņam neveiksies un nāksies pieņemt Rasas draudzīgo piedāvājumu un palīdzību, jo izrādījās, ja kāds koks Jānim iepatikās pēc ārējā izskata, tad viņš galīgi nejuta tā enerģiju un neredzēja auru. Kāds cits bija tik vēss un auksts, ka Jānis sakautrējies atrāva savu roku no stumbra, un viņa paļāvība saviem spēkiem galīgi sašļuka. Bet beigu beigās Jānis izvēlējās jaunu, smuidru ozoliņu. Tas gan nebija pārāk dižs, toties ļoti draudzīgi noskaņots, un, pieliekot roku, Jānim šķita, ka viņa asinis un koka enerģija pulsē vienā ritmā. Tādēļ viņš neļāva Rasai pierunāt sevi par koku izvēlēties lielu, brangi noaugušu kļavu. Tā gan bija mierīga un mīlīga, taču kļavas tuvumā Jancis jutās kā mazs bērns, kurš diedelē mammas mīlestību un labvēlību. Viņam labāk patika ozoliņš, kurš šķita pārlaimlgs par viņam uzticēto jauno pienākumu. Visa viņa būtība izstaroja, ka koks darīs, ko spēj un vēl vairāk, lai visādos veidos Jānim palīdzētu.
Tagad ikreiz, kad viņš atbrauca uz Mežvidiem, Jānis sasveicinājās ne tikai ar suņiem un kaķiem, pakasīja aiz auss ne tikai kazlēniem un jēriņiem, bet vienmēr nāca arī pie sava ozoliņa. Ar laiku tā veidolu un enerģiju zēns sajuta ne tikai Mežvidos, bet arī mājās katru reizi, kad par to iedomājās.
Viņi atgriezās maķenīt nosaluši, laimīgi un mežonīgi izsalkuši.
"Apēdīsim kādu sviestmaizi," teica Rasa un paņēma lielo rupjmaizes klaipu. "Tu tikmēr nomizo sīpolu."
"Tu nezini, kamdēļ Mežvidos man garšo tādas lietas, kuras mājās es nekad neēstu?" Jancis izteica savu izbrīnu.
"Tas ir ērmoti," piekrita Rasa. "Man gan mājās viss garšo. Skaties! Ņemam rupjmaizi, uzsmērējam virsū plānu sviesta kārtiņu, uzliekam biezu, mājās kūpinātu, cauraugušu gaļas šķēli un tai pa virsu sīpolu gredzenus. Lūk, tā! Gatavs."
"Fuuuu! Sīpolus es neēdu!" protestēja Jānis.
"Bet tu pagaršo." Rasa iekodās savā sviestmaizē.
Rika bija tik bieza, ka to ar grūtībām varēja dabūt mutē. Vēl bija jāuzmana sīpoli, kuri bija gatavi šļūkt un ripot katrs uz savu pusi.
"Mmmm… Garša vienkārši debešķīga!" Rasa kārdināja Janci, pilnu muti ēzdama gaļas maizi.
Jānis norija siekalas.
"Eh, var jau vienreiz pagaršot arī sīpolus."
Kad pirmās maizes bija pazudušas ēdāju vēderos, Rasa sāka ziest nākamās.
"Kā jums gadījās mežā līdzi rozā kvarci?"
Vārds pa vārdam, un Jānis nemanīja, kā bija izstāstījis par Rozā kvarca brālību.
"Beidzot arī manai māsai iešāvusies prātā kāda sakarīga ideja," izbrīnīti konstatēja Rasa.
"Es īsti nezinu, vai varēju tev to stāstīt, bet klusēšanas zvērestu man neviens nebija pieprasījis," Jānis meklēja attaisnojumu savai atklātībai.
