Arī nākamajās brīvdienās nekas nebija mainījies. Nevienam nebija laika vest viņus uz Zemzemi, un viņi atkal paši savā nodabā atrada nodarbes, kā sevi izklaidēt. Pirmajā vietā, protams, bija slēpošana un tad klaiņošana pa mežu. Roberts ar Izabellu mācīja Jānim pazīt kokus, noteikt debespuses, svilpot kā putnam, atpazīt zvēru pēdas un runāties ar kokiem. Savos ceļojumos viņi nonāca arī līdz izcirtumam. Izabella, pielikusi roku kādai priedei, kaut ko klusi murmināja.
"Ko viņa dara?" Jānis jautāja Robertam.
"Sarunājas ar kokiem."
"Tu ko, joko?"
"Nebūt ne. Ja gribi, vari arī pats pamēģināt. Redzi to skaisto priedi? Ej un sadraudzējies ar viņu!"
"Nu, un ko man ar viņu darīt? Nu, pieliku roku." Jānim šitā runāšanās ar kokiem likās smieklīga.
"Pieliec pieri pie priedes stumbra un palūdz, lai viņa paņem no tevis to, kas visvairāk nospiež tavu sirdi!" Roberts turpināja, it kā nebūtu pamanījis neticību un izsmieklu Jāņa balsī.
Jānis negribēja draugu aizvainot un paklausīja. Gāja un pielika vienu plaukstu pie ķeburainā priedes stumbra, tad otru un piespieda arī pieri. Stumbrs nebija tik auksts, kā varētu domāt. Jānis paskatījās uz
augšu. Priede bija milzīga. Vēlreiz pielika pieri stumbram un sajuta tās spēku un varenību. Pats nezinot, kādēļ, domās viņš tai teica:
"Mīļā priede, paņem no manis manas bailes."
Tikpat neticamā veidā viņa galvā atskanēja atbilde: "Es nevaru, man pašai bail."
"Tu esi tik liela un stipra?!"
"Redzi šo izcirtumu? Pagājušo ziemu baļķi krita man pie kājām. Un, ja nu šoziem… Šīs bailes dzīvo manī vēl arvien, tādēļ piedod, ka nevarēšu tev palīdzēt, bet varu dot padomu. Ja vēlies atrast sev koku, spēcīgu aizstāvi, meklē tādu, kas aug viens pats klajā laukā un ir pieradis cīnīties ar vētru un vējiem par savu izdzīvošanu. Vēro, lai tā stumbrs ir pietiekoši zaļoksns un zari spēcīgi, lai galotne traucas tieši debesīs. Kad esi tādu atradis, uzrunā to un lūdz, lai tas kļūst par tavu draugu. Tad viņa spēks kļūs par tavu spēku un viņš spēs tev palīdzēt."
"Paldies tev, priede!" teica Jānis un joprojām ar abām plaukstām un pieri juta priedes spēku. īsti nesaprazdams, vai viņš to ir izdomājis, vai koks tiešām ar viņu ir runājis, zēns vēlreiz pacēla acis uz augšu un paskatījās uz priedes galotni augstu debesīs. Zilās, zilās debesīs. Tad domīgs gāja pie Roberta, kurš jautāja: "Vai parunāji?"
Jānis samulsis klusēja. Tas bija tik jocīgi! Labāk to paturēt pie sevis, lai neizskatītos pēc galīga muļķa, bet Roberts nemaz negaidīja Jāņa atbildi.
"Hei, redzi to koku ar ķeburainajiem zariem! Ejam, uzrāpsimies līdz pašai augšai, kamēr Izabella vēl arvien ņemas ar savām lietām."
Jānim patika doma par kāpšanu kokā, kaut gan nekāds dižais vingrotājs viņš nebija un skolā pie stieņa varēja pievilkties vien pāris reizes. Tomēr līdz pirmajam zaram un arī otrajam viņš tika, kamēr Roberts bija uzrāpies daudz augstāk. Kad atnāca Izabella, zēni viņu sveicināja no koka zariem kā pērtiķēni — viens, turēdamies otrajā zarā, bet otrs, šūpodamies pašā koka galotnē. Izabella gribēja viņiem pievienoties, bet Roberts teica: "Nē!" Viņš esot pārāk nosalis un kāpšot lejā. Jancis lejā tika diezgan ātri. Arī Robertam gāja veikli, līdz bija pa' likuši vien pāris metri līdz zemei.
Tālākais notika tik strauji, ka viņi pat nepamanīja. Paslīdēja kāja, lūza zars, uz kura Roberts atbalstījās, un līdzīgi cukura maišelim viņš ar skaļu būkšķi nokrita zemē. Labi, ka bija tik biezs sniegs. Šķiet, kritiens vēkšpēdus bija Robertu apdullinājis, un, kad pieskrēja Izabella ar Jāni, viņš gulēja uz zemes bez samaņas. Jānis kārtējo reizi varēja pabrīnīties par Izabellas savaldību. Atšķirībā no daudzām citām meitenēm, kuras būtu sākušas raudāt un vaimanāt, viņa arī tagad zināja, ko darīt. Tikai balss skanēja skarbāk nekā parasti, kad viņa komandēja Jāni.
"Ņem zugū un izsauc Rasu, nē, labāk zvani pa mobilo! Bet pirms tam dod man savu rozā kvarcu."
Jānis darīja, kā likts. Viņš ielika Izabellai plaukstā savu silto akmeni un meklēja telefonu. Tas šķita ātrākais veids, kā sazināties ar dvīņu lielo māsu. Kamēr Jānis tai skaidroja notikušo, mēģināja aprakstīt notikuma vietu, viņš redzēja, kā Izabella pieliekusies liek rozā kvarcus Robertam pie pēdām. Viņa centās likt lietā arī citas Zemzemē iegūtās gudrības, bet šādā satraukuma bridi nevienu darbību īsti no sākuma līdz beigām atcerēties nevarēja. Tad atkal pievērsās kvarciem. Tā viņa darbojās tik ilgi, līdz Roberts atvēra acis.
Tālumā atskanēja suņa rejas un zvana skaņas, un drīz vien parādījās arī haskiju vilktās ragavas ar Rasu tajās. Tikai tad, kad viņi laimīgi bija nokļuvuši mājās, Izabella sāka raudāt. Nelīdzēja māmiņas mierinājuma vārdi, ka ar brāli viss ir kārtībā, tikai neliels smadzeņu satricinājums. Pagulēs pāris dienas un atkal skries. Asaras bira kā pupas, un vecmāmiņa dabūja vārīt nomierinošu tēju. Pieaugušie teica, ka tas esot šoks. Pārdzīvotā sekas spieda arī Izabellu likties gultā. Vecmāmuļa teica, ka miegs esot labākās zāles jebkurai slimībai.
