Viņi nāca cits pēc cita, piepildīdami visu Mežvidu dzīvojamo istabu. Tie bija klusējoši stāvi, no galvas līdz papēžiem ietinušies zaļganpelēkos apmetņos ar kapucēm pār acīm. Sasiluši kamīna draudzīgās uguns tuvumā, tie sāka atģērbt drūmos apmetņus. Zem tiem atklājās vēl vieni apmetņi, tikpat auguma aprises slēpjoši, tikai brīnišķīgās krāsās. Noslēpumainie Mežvidu viesi sēdēja, stāvēja, atspiedās pret dzīvojamās istabas sienām kā krāšņi taureņi. Dzelteni, ugunīgi sarkani un koši oranži, vēsi jūraszili un atturīgi purpursarkani. Lūk, tumši zaļie sasēduši uz dīvāna, tiem līdzās stāv viss brūnā tērpies kungs, un daži ir pat ogļumelni kā koši akcenti šajā raibumā.
Visi klusēja, tikai kamīnā sprēgāja uguns. Katrs jaunpienācējs tika sagaidīts ar klusēšanu, un viņš sasveicinājās ar galvas mājienu, palikdams tikpat mēms kā sagaidītāji. Tā tas turpinājās līdz pusdivpadsmitiem, kad klauvējieni pie ārdurvīm rimās. Tad no augšstāva nonāca Mežvidu saimnieki — vecmāmuļa, kuru balstīja vectēvs, un viņiem aiz muguras dvīņu vecāki. Mamma, cieši sakniebtām lūpām un atmestu galvu. Gājienu noslēdza papucis. Viņš pienāca pie bērniem un raidīja tos gulēt.
"Ejiet tagad uz savām istabām un nenāciet vairs šovakar lejā! Līdz ritam, mazie."
Izabella gribēja kaut ko iebilst, bet viņi tika bīdīti laukā no dzīvojamās telpas.
Pēc visiem šīs dienas notikumiem nebija ko domāt par gulēšanu. Miegs viņiem nenāca, un Jānim bija pārāk daudz jautājumu.
"Kas šie ir par ļaudīm, un kāpēc viņiem visiem līdzi bija dažādas dīvainas lietas un pat dzīvnieki? Es redzēju kraukli kādam uz pleca, viens glāstīja plaukstā turētu krupi, kādai pavecai kundzei, gar kaklu apvijusies, pie auss glaudās čūska. Daudziem rokās bija koka nūjas un sprunguļi."
"Jāni, tie nav sprunguļi! Cik reizes tev var stāstīt? Tie ir zižļi."
"Nu, labi, tas man vēl ir skaidrs, bet kāpēc tie dīvainie mājdzīvnieki?"
"Viņi visi dod savam saimniekam spēku. Sargā un palīdz izšķirīgajā brīdī."
"Tās kristāla lodes bija pareģošanai?" Jānis gribēja rādīt, ka arī viņš zina kaut ko no tādām lietām.
"Jā, pareģošanai."
"Ko viņi tagad darīs?" Jānis gribēja zināt.
"Nav ne jausmas. Ko tādu mēs mūsmājās piedzīvojam pirmoreiz." Dvīņi neslēpa savu nezināšanu.
"Kāpēc viņiem bija tie ērmotie tērpi gluži kā armijā, tik zaļpelēki…"
"Šķiet, viņi ir nolēmuši rīkoties, Viedo Padomei neko nezinot. Pilnīgi slepeni," Roberts bilda. "Un es viņiem pilnīgi piekrītu!" Izabella iestarpināja.
"Un tie krāsainie apmetņi? Ko tie nozīmēja? Vienkārši smukumam?" Jānis turpināja iztaujāt.
"Nē, tās ir dažādu apvienību, brālību, ģimeņu krāsas."
"Bet es tur redzēju ari dažus pilnīgi melnus apmetņus, vai tie ir melnās maģijas pārstāvji?"
"Jā, gan. Arī viņu bērni mācās skolā, turpat, kur Rasa."
"Tu domā, tā ir labi, ka labie ar ļaunajiem tiek samaisīti kopā?" Jānis turpināja tincināt.
"Es nezinu," Roberts godīgi atzinās. "Taču ceru, ka viņiem visiem kopā būs tik daudz spēka, lai atbrīvotu gan Rasu un pārējos, gan padzītu Tumšo enerģiju no Zemzemes."
"Ko mēs tagad darīsim? Vai tiešām iesim gulēt?" Izabella jau atkal dīdījās.
"Tu zini, šoreiz es laikam neiejauktos," Roberts teica.
Jānis viņam piekrita.
"Viņi bija tik iespaidīgi. Es domāju, viņi tiks galā."
"Tomēr, es gribu zināt, kas tur notiks. Ja mēs mazmazdrusciņ paskatītos…"
"Nu, mazmazdrusciņ paskatīties var vienmēr," Roberts piekrita, un viņi klusklusītēm pavēra istabas durvis. Bērni uzmanīgi lavījās līdz kāpnēm un pa kāpnēm uz leju, kamēr nodevīgi iečīkstējās viens pakāpiens. Tajā pašā mirklī kaut kur lejā, tumsā ieķērcās krauklis. Pavērās durvis, kāds ielūkojās priekšnamā. Bērni sastinga. Viņi vairījās pat elpot. Pārāk nopietni izskatījās šie klusējošie svešinieki, kuri bija saradušies Mežvidu mājā. Durvis atkal aizvērās, un pa to apakšu spīdēja šaudīga, oranža gaisma. Viņi nolēma neizaicināt likteni un kraukli un palika sēžam uz trepēm, mēģinādami sasprindzināt dzirdi un ieklausīties slāpētajās skaņās. Viņi dzirdēja gan dobju bungu rīboņu, gan spalgu zvanu skaņu, kura vēl ilgi pēc zvana ieskandināšanas plivinājās gaisā. Tad tika dziedāta kāda dziesma, no kuras Jānis skaidri saklausīja tikai vienu rindiņu: es paņemšu ņemamo.
"Par ko viņi tur dzied? Jūs zināt?" Jānis vērsās pie dvīņiem.
"Tā ir spēka dziesma," Roberts čukstēja.
"To dziedot, cilvēks patiešām kļūst spēcīgāks?" Jānis gribēja zināt.
"Jā gan!" Izabella par to bija pilnīgi pārliecināta.
Jānis piepūlēja dzirdi, lai notvertu vēl kādu šis dziesmas vārdu, bet dziedātāji piepeši apklusa, un spalgi ieskandējās zvans.
"Attīra enerģētisko telpu," Izabella centās būt ļoti zinoša.
Tā tas turpinājās, līdz pulkstenis nosita divi. Noslēpumainie viesi sāka izklīst. Tie atvadījās no mājas saimniekiem un izgaisa nakts tumsā. Pēdējam viesim atvadoties, arī bērni pameta savu novērošanas vietu un klusi un veikli ieslīdēja savās istabās.
