Ja kaut kas varēja būt nepārprotami aizdomīgs un jocīgs, tad šis aicinājums doties uz Mežvidiem nakts melnumā Jancim šķita tieši tāds. Tas pat izskatījās pēc īstām lamatām, tādēļ viņš kategoriski atteicās spokam paklausīt. Viņi abi laikam bija sākuši pārāk skaļi runāt, jo atvērās istabas durvis, un galvu pabāza mamma:
"Tu ko, vēl neguli? Ar ko tu runā?"
Cik labi, ka Uno bija tik daudz prāta, lai izgaistu.
"Es, es…" Jancis stostījās. Meli viņam diez ko nepadevās. "Rit vēsture, es gatavojos."
"Tas labi, bet paskaties, cik ir pulkstenis. Laiks gulēt! Nu žigli gultā, un slēdzam gaismu nost."
Mamma stāvēja istabā un gaidīja, kamēr Jancis palien zem segas. Noglaudījusi dēlam vaigu, iedevusi vakara buču un saspraudījusi segu, viņa novēlēja labu nakti un aizgāja, izslēdzot pa ceļam arī gaismu. Ielas laterna vāji apgaismoja istabu, tamdēļ spoks nebija redzams, tikai dzirdams.
"Ģērbies!" Uno norāva Jancim segu. "Ģērbies, un ejam uz Mežvidiem! "
"Izbeidz, es nekur neiešu!" protestēja Jancis, uzvilkdams segu līdz zodam.
"Tu neesi nekāds draugs, bet gan bailulis un zaķpastala," Uno bija sašutis.
"Labi, esmu zaķpastala," Jancis piekrita, "bet tik un tā naktī uz mežu es neiešu."
"Neiesi?"
"Neiešu!"
"Labi, tad es došos un pateikšu Izabellai un Robertam, ka ti vēlies palīdzēt."
"Ej un saki! Ja vajadzēs, viņi paši man paprasīs. Tad ari palīdzi
"Es pēdējo reizi saku, ka aizeju. Tiešām nenāksi?"
"Es teicu nē!" Jancis pacēla balsi un pats no tās izbijās. Tad u: ieklausījās, vai mamma to nebūs sadzirdējusi.
Unosavu solījumu turēja, un istaba nu bija tukša. Ieklausījies tu Jānis atviegloti uzelpoja, mirkli padomāja par dīvaino notikum pārliecināja sevi, ka ir pieņēmis pareizo lēmumu. Šādiem pa/i tik vieglprātīgi uzticēties nevar. Viņš saritinājās un laidās miegā.
Reizē ar māmiņas "Labrīt, dēliņ, celies!" viņš atkal sastapa Uno, bija enerģijas pārpilns un lidinājās no galda uz krēslu, no kros gultu, visu laiku mudinādams viņu celties un doties uz Mežvid
"Celies, celies! Re, kur bikses, zeķes. Fiksāk! Dienas laikā tač nebūs bail iet kopā ar mani cauri mežam?"
"Kas tev tā par iedomu? Man ir jāiet uz skolu."
"Es nezināju, ka esi ne tikai bailīgs, bet arī tiepumīgs."
"Kas tas vispār par vārdu — tiepumīgs?" Jancis iespurdz. stīvēja kājā zeķi.
"Labi, ietiepīgs," spoks sevi palaboja un lidinājās Jāņa acu stumā. "Lūdzu, lūdzu! Dvīņi ir galīgi nomocījušies un bez s| Viņi neko nepaspēj padarīt."
Jancis izvēlējās klusēšanas un ignorēšanas taktiku. Apģērba; ķēra somu un devās uz virtuvi cerībā, ka Uno viņam nesekos. T rādījās pareizs manevrs, taču dzīvokļa ārdurvis vēl nebija aiz noklaudzējušas, kad Uno uzradās atkal.
"Nu, lūdzu, lūdzu. Nāc ar mani uz Mežvidiem!"
"Atsienies no manis! Tiešām vilksies līdzi uz skolu?" Jancis zaudēt pacietību.
Taču Uno nepadevās. Viņš sekoja Jancim un klasē iekārtojās dviņu solā. Ik pa brīdim parādoties, te atkal pazūdot, viņš signalizēja un deva Jancim mājienus. Jānis nepacietīgi gaidīja, kad atvērsies durvis un ienāks Izabella ar Robertu, bet velti. Ienāca skolotāja un sāka stundu. Dvīņi šajā dienā skolā neparādījās. Jancis mēģināja zvanīt, bet atskanēja tikai: "Jūsu izsauktais adresāts šobrīd nav pieejams."
Tiešām būs kas noticis, Jancis kļuva domīgs. Viņš paņēma savu zugū un mēģināja koncentrēties, lai izsauktu nāriņu. Stikla bumba norasoja, vidū parādījās maza strūklaciņa, un, kaut arī diezgan miglaina, tās centrā bija redzama Undīne. Viņa izskatījās samiegojusies un tikpat izbrīnīta kā Jancis, ka viņam ir izdevies to izsaukt. Miegaini vārstīdama plakstus, viņa lūkojās savā saimniekā.
"Sūti ziņu Izabellai un Robertam: Vai man doties uz Mežvidiem?"
Lai cik arī satraukta bija Jāņa balss, neizskatījās, ka nāriņa steigtos. Viņš nolēma iziet no klases, lai varētu skaļākā balsī aizsūtīt ziņu. Stāvēdams gaitenī pie loga, viņš turpināja dot nāriņai norādījumus.
"Ko tieši tu gribi zināt?" viņa pārjautāja. "Vai tev pie viņiem iet, vai kas viņiem noticis?"
"Jā, jā. Visu gribu zināt!" sauca Jānis. "Un vai es varu uzticēties Uno?"
Pēdējais teikums, šķiet, nāriņu pamodināja. Acis parādījās interese un dzīvīgums. Uzsitusi ar asti, viņa nozuda. Jancis nolēma neatgriezties klasē, bet gaidīt atbildi tepat gaitenī. Izrādījās, viņš nav viens. Aukstums vēstīja, ka ari Uno ir tepat.
"Tu ko, traks esi? Izbeidz rādīties!" Jānis aizkaitināts čukstēja.
"Kāda tam nozīme? Te neviena nav, visi ir stundā," protestēja spoks un bija tik spilgts kā vēl nekad.
Pēkšņi atvērās citas klases durvis, un gaitenī iznāca maza meitenīte. Kādu bridi nekas nenotika, meitenīte savā nodabā tuvojās durvīm ar uzrakstu "Meiteņu tualete". Līdz pēkšņi viņa ieraudzīja Jāni un, protams, arī Uno. Meitenīte iekliedzās un metās atpakaļ. Viņas kliedziens bija šaušalīgs.
"Spoks, spoks, spooooooooks!!" Viņa atrāva savas klases durvis. Sāka vērties ari citu klašu durvis, un gaitenī parādījās gan skolēni, gan skolotāji. Mazā meitenīte satraukti plivinājās ar rokām un rādīja uz Jāni.
