"Tas puika sarunājās ar spoku! Es pati redzēju. Tas spoks lidoja, viņam nebija kāju." Uno bija pieticis prāta izgaist, bet Jānis stāvēja, visu skatienu caururbts.
"Tu ar kādu runāji?" jautāja skolotāja.
"Nē, es visu laiku te esmu viens pats."
"Melo, melo!!" kliedza meitenīte. "Es pati redzēju, te bija spoks!"
Bērni sačukstējās un smējās. Par laimi, nevis par Jāni, bet par meitenīti. Skolotāja pieliecās un lūdza viņai vēlreiz visu izstāstīt.
"Es iznācu no klases, un tur viņi abi stāvēja. Šis puika un spoks, kas lidinās pa gaisu, līdz griestiem."
Skolotāja pataustīja meitenes pieri un teica, lai visi iet atpakaļ uz stundu, bet viņas aiziešot līdz medmāsiņai.
"Nē," kliedza meitenīte. "Jūs man neticat! Es redzēju! Te bija spoks!"
"Marš, visi klasēs!" izrīkoja skolotāja.
Viņa paņēma meiteni pie rokas un veda prom pa gaiteni, bet mazā visu laiku skatījās atpakaļ un kliedza: "Pasaki taču viņiem, ka runāji ar spoku! Es redzēju!"
Jancis klusēja un devās līdzi klasesbiedriem uz stundu. Ritms bija izjucis, visi sačukstējās par spokiem. Daži teica, ka tie eksistē. Daļa apstrīdēja, sakot, ka tas nevar būt. Jancis ļoti cerēja, ka Uno vairs neparādīsies. Visu dienu skola zumēja no bērnu čalām. Visi bija satraukti un patīkami uzbudināti. Ne jau katru dienu skolā atgadās kas tik interesants. Arī skolotājām patika šī pārmaiņa, un viņas ļāvās sarunām par dzirdētiem nostāstiem saistībā ar pārdabiskām būtnēm. Jancis bija drošs, ka runāt patika, bet īstenībā neviens to negribētu redzēt. Ari Uno nekur vairs nemanīja, un viņa klātbūtni nevarēja just. Jānim gribējās paskatīties, vai nav atgriezusies nāriņa ar ziņu, bet viņš neuzdrošinājās to darīt. Iespējams, ka stikla lodē ieslēgta nāra varētu izraisīt ne mazāku izbrīnu kā spoks. Saprātīgāk nogaidīt līdz stundu beigām.
šķita, ka mācības ilgst mūžību. Atskanot pēdējās stundas zvanam, Jancis aiztraucās uz ģērbtuvi un, nesagaidījis nevienu klasesbiedru, metās laukā pa durvīm. Protams, tur viņu jau gaidīja Uno. "Šķiet, tev nemaz nav japalidz draugiem." "Beidz vilkties man pakaļ!" "Nu paskaties, vai nav atnākusi ziņa."
Jā, nāriņa bija atpakaļ, un likās, ka miegs viņai vairs nemaz nenāk. Acis bija plati ieplestas. Pamanījusi Janci, viņa sāka lasīt ziņu: "Nāc. Punkts. Gaidām. Punkts. Ņem Uno līdzi. Punkts. Jā. Punkts." "Kas — jā?" jautāja Jancis.
"Tu prasīji, vai Uno var uzticēties. Atbilde ir — jā!" teica nāriņa. Lai arī ziņas saturs nebija izsmeļošs, Jāni pārņēma vēlme darboties. Viņš brāzās uz priekšu un ar Uno jau runāja kā ar draugu. "Ko man teikt vecākiem? Kā lai atprasos?" "Pasaki, ka dvīņiem saslimuši vecāki un nav, kas pabaro lopus. Ka jāpalīdz."
"Labi, ja jāpalīdz, tad jāpalīdz!" ome bija saprotoša. Piespiedusi Janci paēst un iedevusi vēl vienu cimdu pāri, viņa pavadīja zēnu pa durvīm.
Patukšajā autobusā Uno uzvedās apbrīnojami saprātīgi. Viņš nelidinājās un nerādījās, ļaudams Jancim atviegloti uzelpot. Sarunas atsākās,
ejot pāri laukam un cauri mežam. Uno bija pārlaimīgs, ka atradis sarunu biedru. No sākuma viņi runāja par jauko laiku. Tad Uno, sajutis, ka Jancis ir labs klausītājs, sāka stāstīt savu dzīvesstāstu. Tikmēr Jancis, iedams no mugurpuses, bija iegrimis savās domās, vērodams apkārtni un reizēm tikai pamādams ar galvu vai novilkdams: "…aha, mm, ak tā…"
Uno tas pilnīgi apmierināja, jo viņš turpināja aizrautīgi stāstīt par laiku Berlīnē, kad nebija spoks.
"Es tā priecājos, ka nāc ar mani," teica Jancis. "Ar tevi iet cauri mežam ir droši."
"O, jā. Es esmu kārtīgs bubulis. Es varu visus nobaidīt."
Viņiem abiem atkal bija jāsmejas.
Tuvojoties mājām, jo vairāk pārņēma nojauta, ka tiešām kaut kas nav kārtībā. Ejot pa taku, trūka parastās dzīvās rosības, neviens neskrēja viņus sagaidīt, ieejot sētā. Pēc mirkļa parādījās viens no haskijiem. Tas izskatījās nokaunējies vai samulsis. Aste bija iežmiegta kājstarpē. Suns atskrēja, piegrūda degunu pie Janča plaukstas, ieskatījās acīs un skumīgi pašūpoja galvu. Starp kūti un šķūni Jancis pamanīja savus draugus, kas izskatījās pēc nelaimes čupiņām. Viņu pleci bija sagumuši, rokas sveicienam cēlās pavisam lēni.
"Mēs esam klāt!" sauca Jānis
"Jā, tas labi. Nez, vai spēsi mums palīdzēt. Mums vecāki ir saslimuši un ar lopiem jātiek galā pašiem. Tas nav tik viegli, kā izskatās," sūrojās Roberts. "Labi, pietiek atpūsties. Tagad jums ar lzu jāizslauc govis."
"Kādiem jums? Tu tā kā domā man?" Jancis bija neizpratnē.
"Jā, gan. To taču tu varēsi — izslaukt kādu ragulopu?"
Ejot cauri mežam, Jancis bija domājis, ka būs jāveic kādi varoņdarbi. Govju slaukšana noteikti neietilpa viņa plānos.
"Ko tu labāk gribi slaukt? Govi vai kazu?" Iza jautāja, kad viņi bija iegājuši kūtī.
"Labāk jau kazu," Jānis nedroši atbildēja.
"Jā, man arī šķiet, ka tā būs prātīgāk. Ņem slauceni un sēdies klāt. Sāc ar Mīci! Viņa ir veca un prātīga kaza."
