Vecā Mice tiešām skatījās ar dziļu sapratni un, padevīgi nostājusies, ņēmās grauzt sienu. Jancis ķērās pie darba, un, kā par brīnumu, piens sāka tecēt. Zēna sejā parādījās smaids, bet tas nevilkās ilgi. Dīvainā kārtā, piens tecēja, bet spainis visu laiku palika tukšs. Kur gan tas piens paliek, Jancis bija neizpratnē.
Tajā pašā mirkli zēns to sajuta, abas viņa piedurknes bija kļuvušas par savdabīgām piena kannām. Jānis nolaida tās uz leju un satecināja pienu spainī. Tad viņš turpināja slaukšanu. Pamanījusi dīvainās izdarības, Mīce ar interesi pagrieza galvu, lai redzētu, ko vēl šis puika var pasākt. Tikmēr Jancis pie sevis prātoja, ka viņam lika izslaukt kazu, bet neteica, ka pienam jābūt spainī. Pēc mirkļa saradās vēl vairāki interesenti, kas vēroja viņa slaukšanas manieri. Jēri, kazas, vistas — visi ziņkārīgi noraudzījās viņa izdarībās. Ieinteresēto pūli pamanīja arī Iza.
"Jā, šādu slaukšanu man vēl nav gadījies redzēt. Tomēr slaukts lops ir labāks par neslauktu."
Labāk Jānim nevedās arī ar citiem darbiem. Tāpēc zēns bija laimīgs, kad tas viss bija galā. Viņi devās uz māju, taču tur valdīja neiedomājama nekārtība. Telpas bija vēsas, pavards nekurējās, visapkārt putekļu pinkuļi.
"Tagad jāķeras pie mājas darbiem," Izabella noteica balsī, kuru nevarētu neklausīt. Tomēr zēniem spēki bija galā. Sagrabinājuši ēdamo sev un slimajiem vecākiem, viņi devās gulēt.
Apbrīnojami, kā var mainīties viena māja, domāja Jancis, guļot ar valgumu piesūkušajos palagos, kuri, viņaprāt, nedaudz smaržoja pēc pelējuma. Kam gan tādam vajadzēja notikt, lai visa sēta grimtu bezcerībā? Apdomājis, ka februārī visur plosās gripa, viņš vērsās pie Roberta:
"Vai tavu ģimeni ķērusi gripa?" Un pats uzreiz nodrebinājās, jo atcerējās, ka tā taču ir lipīga.
"Būtu jau labi, ja tā būtu gripa," domīgi novilka Roberts.
"Kas var būt vēl trakāks?" bažīgi jautāja Jancis, uzreiz iedomādamies par mēri, bakām un citām šausminošām slimībām.
"Viņi saelpojās Tumšo enerģiju, un tagad vecākus ir pārņēmusi milzīga nolemtības, bezcerības sajūta."
"Tā kā depresija?" Jancis tincināja.
"Tā kā vispārākajā pakāpē," noteica Roberts.
"Kā tas notika?" Jānis turpināja izjautāt.
"To mēs nezinām. Neko sakarīgu no viņiem nevar izdabūt. Babe ari nav pārāk runīga. Taču, kā var spriest, viņi un vēl daži drosmīgie ir gājuši cīņā pret Tumšo enerģiju."
"Kādā cīņā?"
"Ar milzu pūpēžiem Zemzemes izgāztuvē. Tā kā Viedie vienā laidā sprieda un neko nedarīja, sēnes tikmēr saauga tiešām kā sēnes pēc lietus. Tās aug labi pamanāmos raganu apļos. Mūsu noslēpumainie viesi, tu taču atceries, bija nolēmuši sēnes iznīcināt. Tomēr, tiklīdz viņi tur ieradās, pūpēži sāka pavērt poras un izdalīt Tumšo enerģiju. Katrs, kas to ieelpoja, sajuta dziļu bezcerību. Cilvēkiem pazuda vēlme dzīvot. Pagaidām jebkuri mēģinājumi atbrīvot inficējušos no šīm sajūtām ir nesekmīgi. Babe izsaka varbūtību, ka tas pāries, ja Tumšā enerģija tiks padzīta no Zemzemes."
"Vai tas ir lipīgi?"
"Runā, ka ne, bet, uz viņiem skatoties, smiekli nenāk."
Tā, savās drūmajās domās iegrimuši, viņi laidās miegā. Jancim šķita, ka viņš ne cik ilgi nav gulējis, kad izdzirdēja Izas balsi:
"Mostieties, laiks darbiem."
"Kā koncentrācijas nometnē," ģērbdamies murmināja Roberts.
Pie brokastu galda neticamā kārtā Izabellai bija izdevies nosēdināt arī mammuci un papuci. Vecaistēvs ar vecomāti gan bija palikuši savā istabā gultās, pagriezušies ar seju pret sienu. Viņi nebija reaģējuši uz aicinājumu brokastīs. Dvīņu vecāku drūmās sejas Janci satrieca. Cik ļoti viņi bija mainījušies un arī mājas piepildījuši ar šo nolemtības auru. Pie brokastu galda papucis bija nonācis basām kājām, pidžamā un sapinkātiem matiem, neskūtiem bārdas rugājiem. Mammai Izabella bija uzstīvējusi rītakleitu, bet tas viņas izskatu nevērta diez ko jaukāku.
Jānis ievēroja, ka dvīņu mammu Tumšā enerģija ķērusi mazāk. Viņa bija nedaudz dzīvīgāka par pārējiem. Paņēmusi kausu, viņa pati mēģināja savā bļodā ieliet putru. Kad puse kausa izlija pār bļodas malu uz galda, mamma izplūda histēriskās asarās.
"Mammīt, tā ir tikai putra," Izabella centās viņu mierināt.
Raudāšana bija izmisiga. Brīžiem šķita, ka mamma aizrīsies un nosmaks savās asarās. Bērniem bija pazuduši visi mierinājuma vārdi. Viņi spēja tikai lūkoties cits citā, būdami neizpratnē par to, ko iesākt. Iza glaudīja mammai galvu un turpināja atkārtot iepriekš teikto:
"Tā ir tikai putra, par tādiem niekiem neviens neraud. Tikai putra."
"Dzīve ir bezcerīga, nekam uz pasaules nav jēgas," nomāktā balsī ierunājās papucis. "Pasakiet man, kāda ir dzīves jēga?" viņš atkārtoti jautāja visiem un nevienam.
"Papiņ, saņemies," Izabella teica. "Atceries, cik ļoti tev patika staigāt pa mežu, strādāt. Tu vienmēr teici, ka tavas dzīves jēga ir tavs darbs, ģimene un bērni. Ja tu mazliet saņemtos, pārģērbtos un nomazgātos, uzreiz justos labāk."
"Atbildiet, kāda ir jēga? Jūs to neviens nevarat. Neviens! Neviens nezina, kāpēc mēs dzīvojam!"
