Jancim arī tāpat likās. Pie sevis viņš nodomāja, ka no šitās gan nekāda palīdzība nav sagaidāma. Tante Kristiānā bija ļoti smalka un trausla sieviete, turklāt pārāk jauna, lai būtu dvīņu mammas māsa. Viss viņas izskats pauda, ka fizisku darbu tante nav radusi darīt. Dāmiņa bija ģērbusies melnā no galvas līdz papēžiem. Melna bītlene, kupli, īsi tilla svārciņi un melnas zeķes. Vienīgais spilgtums šajā melnumā bija kuplie, rudie mati. Lai arī krustu šķērsu sasprausti ar matu ķemmēm un kociņiem, tie nekādu jēdzīgu frizūru vis neveidoja. Drīzāk kāds tur šā tā bija mēģinājis sakopt sprādziena sekas. Jancim sanāca smiekli, tomēr viņš noturējās.
Otrs tikpat spilgts akcents bija sarkanas kurpes. Tās acīmredzot bija par mazu vai arī spiedušas, jo papēdī tās bija iegrieztas, lai ērtāk. Jancis iespurdzās, bet tūlīt arī aizšāva roku mutei priekšā. Uz viņu lūkojās tantes Kristiānās uzacis. Jā, uzacis. Melni, eleganti loki, iezīmēti bālajā sejā, pētīja viņu dusmīgi un jautājoši vienlaikus.
"Kas tas tāds?"
"Mūsu draugs," teica Iza.
"Ak tad šim brīnumzemes sagribējies redzēt. Nu, kā, redzēji?" Savus tilla svārkus glaudīdama, tante Kristiānā apgāja Jancim apkārt. "Nekas, būs labi," tante atzina un apsēdās vienīgajā tīrajā krēslā galda galā. "Uzvāri man kafiju!" viņa nokomandēja Izabellu. "Divas karotes kafijas, divas cukura. Bet tu, Robert, padod saldo krējumu!"
Bērni steidzās izpildīt uzdoto. Dzerdama kafiju, kas dedzināja lūpas, smalki atšāvusi mazo pirkstiņu, viņa klausījās par nelaimēm, kas piemeklējušas Mežvidus. Izdzērusi kafijas krūzi, tante Kristiānā to pastūma uz Roberta pusi.
"Vēl vienu. Un salda jums nekā nav?"
Draugi tramīgi saskatījās. Izabella aizskrēja uz savu istabu un atnesa sen taupītu šokolādes tāfelīti.
"Diez kas jau nav, bet ir laiki, kad vilks pat mušas ēd. Dod tik šurp. Jāpaprovē, pēc kā garšo."
Izdzērusi otru kafijas krūzi un apēdusi visu šokolādi, viņa ieskatījās bērniem acīs.
"Es domāju, jūs taču neaicinājāt mani strādāt. Fiziski strādāt?"
"Nu, bet tu esi vienīgā, kura nav aizņemta pati savos darbos."
"Jūs taču nedomājat, kas es te tagad kārtošu, skriešu un grābšu?"
"Mēs cerējām, ka…"
"Es neesmu radīta fiziskam darbam. Mani var jebkurā brīdī apmeklēt mūzas. Esmu nākusi šai pasaulē, lai radītu mākslu. Ja mūzas mani apciemo, man jādodas viņām kalpot. Bet ar padomu varu palīdzēt jums vienmēr. Jums ir vajadzīgs kāds, kurš jums palīdzētu strādāt. Atrodiet tādu un dzīvosiet cepuri kuldami. Padomu varu jums dot pilnīgi nesavtīgi."
"Mēs cerējām uz tevi…" Bērni bija vīlušies.
"Ak, es vairāk vai mazāk esmu aizņemta, kalpojot mākslai. Bet ir jau arī citas tantes."
"Es jau sāku apdomāt," Roberts ierunājās, "tante Viviana ir tik tramīga un aizdomīga. Viņai visur rādās skauģi un būrēji. Uzzinot par vecāku nelaimi, viņu šurp vilkšus nevarētu atvilkt. Tante Juliānā ir pārāk trausla un slimīga. Viņai darba pietiek pašai savā saimniecībā un ar saviem bērniem. Tā ka uz palīdzību nav ko cerēt. Vēl jau ir tante Marianna un Zuzanna… bet tu pati saproti…"
"Viņām palīdzību mēs lūgsim ļaunākajā gadījumā," noteica Izabella.
Tante Kristiānā viszinīgi pamāja un šķelmīgi iesmējās.
"Nu ko, tad jau palieku tikai es. Mēģināšu palīdzēt."
Jancim bija aizdomas, ka nekāda strādātāja viņa nebūs, pat ja ļoti centīsies. Savas domas gan viņš skaļi neizpauda.
Pa to laiku tante Kristiānā domīgi vēra ciet un vaļā pulksteni, kurš karājās garā zelta ķēdē viņai kaklā. Tad, atkal to atvērusi, viņa apņēmīgi sāka bīdīt rādītājus turp un atpakaļ.
"Mans ir Vieninieks! To es jums nedošu. Izabellai derētu Pulksten Astoņi. Viņš, gluži kā tu, vienlaikus spēj pievērsties vairākiem darbiem." Tante uzmeta māsasmeitai kritisku skatienu. "Un labprāt iesaista darba veikšanā tuviniekus. Vēl jums abiem ar brāli derētu Trijnieks. Viņam vienmēr ir tik daudz ideju. Es Trijnieku reti kad laižu ārā no pulksteņa, jo ideju man vienmēr pietiek pašai." Tad viņa pievērsās Jānim. "Tev par pavadoni es vislabāk dotu Septītnieku. Viņš palīdzētu attīstīties tavai intuīcijai un iztēlei, kā arī kļūt garā stipram, bet Septītniekam nepatīk fiziski strādāt."
Bērnus pārņēma aizdomas, tas nekādi neizskatījās pēc dvīņu vecāku glābšanas vai mājas darbu plānošanas. Roberts pārtrauca tanti: "Tu teici, ka mēģināsi mums palīdzēt!"
"Bet es jau to daru, vairāk vai mazāk! Jau labu bridi. Un, ja tu beigsi mani traucēt," viņa uzmeta piktu skatu māsasdēlam, "tad darbi drīz vien arī tiks izdarīti."
Tas nu izklausījās pēc galīgām muļķībām. Roberts saķēra galvu.
"Ticiet man, un jūsu problēmas beigsies. Paļaujieties uz mani, un jūsu māja spīdēs un laistīsies." Runādama tante Kristiānā turpināja darboties ap pulksteņa rādītājiem, stumdīdama tos gan uz priekšu, gan atpakaļ. "Vairāk vai mazāk, es vienmēr zinu, ko daru."
Nu arī Izabella saguma krēslā. Jānis pieliecies čukstēja draudzenei ausī:
"Varbūt tomēr piezvanīt manai omei?"
Pirms Izabella paspēja atbildēt, tante Kristiānā uzvaroši iesaucās:
"Mēs ņemsim Pulksten Četri un Pulksten Seši!"
