"Ak, vai! Sākas," novaidējās Roberts, pieliecās un čukstēja Jancim ausī: "Tas turpinās visu laiku, kopš viņi atnāca no Zemzemes."
Ar mokām uzdabūjuši vecākus augšstāvā, ar drūmām sejām viņi atkal savācās virtuvē.
"Jāsaplāno, kurš ko šodien darīs," prātoja Roberts.
"Oho, gaidījāt? Es atvedu palīgus!"
Uno šorīt bija neparasti labā omā, un ne tikai viņš vien. Pēkšņi virtuve likās ļoti maza, jo tajā iebrāzās vesels bars spoku.
"Šī ir visa mana rota. Gribēju jau divīziju, bet tik īsā laikā neizdevās visus sapulcināt."
"Šiem knēveļiem mums ir jāpalīdz? Nu, pārmaiņu pēc varam arī ko labu izdarīt," čaloja spoki.
Ja Jancim kādreiz kāds būtu teicis, ka veselu spoku baru virtuvē uzskatīs par savu glābiņu, diez vai viņš ticētu. Taču šajā brīdī zēns jutās atvieglots.
"Govis viņi diez vai spēs izslaukt," šaubījās Izabella.
"Tā varētu būt," piekrita Roberts. "Taču jūsu laipno piedāvājumu mēs izmantosim. Kā būtu, ja jūs mēģinātu sakārtot māju?"
"Ho, ho, hoo… Ar lielāko prieku! " cits caur citu sauca spoki.
Un viņi sāka. Kādu mirkli trīs draugi varēja tikai sēdēt un vērot. Spoki plivinājās, šaudījās, virpuļoja un laidelējās. Jautri sasaukdamies, pamācīdami cits citu un ķiķinādami, viņi vāca kopā mantas. Ja viens drēbes no kādas vietas paņēma, tad otrs noteikti tur nolika ko citu. Ja kāds izslaucīja pagulti, tad nākamais nācējs savas savāktās lietas pagrūda zem gultas. Ja viens tikko noslaucīja no plauktiem putekļus, tad otrs sparīgi virs tiem sāka purināt segas. Izskatījās, ka labāk neiet arī virtuvē, tamdēļ visi trīs nolēma pamest Uno rotu vienu pašu un doties uz kūti.
Kad viņi pusdienas laikā pārguruši un izsalkuši pārradās no kūts darbiem, cerēto pusdienu vietā bija vien čiks. Absolūta vilšanās. Nespēdami vienoties, ko vārīs, spoki bija sabēruši vienā katlā rīsus, zirņus un kartupeļus ar mizu. Katrs šo maisījumu pa laikam papildinājis ar to, kas nu kuram vairāk bija iepaticies, rakņājoties pa pieliekamo un plauktiem. Uz galda bija speķa ādas, olu čaumalas. Viņi bija pamanījušies sabojāt pat maizi. Maizes rikas bija saspraudītas ar krustnagliņām, pārkaisītas ar garšvielu maisījumu un ieliktas karsēties cepeškrāsnī, un, protams, aizmirstas. No pannas raudzījās melnas ogļu čupiņas. Kurš gan par to uztraucās! Uno maizi sakārtoja uz šķivja, un krāsu dažādībai vienu pārsmērēja ar tomātu mērci, vienu ar sinepēm, citu ar medu, krējumu vai majonēzi. Kā viņš pats paskaidroja, lai veidotos krāšņs, krāsains zieds. Nostādījis savu rotu ierindā, viņš aicināja jaunkundzi un jaunskungus pie galda. Bērni bija izmisumā.
"Tas ir trakāk par traku," nočukstēja lza, bet Roberts, izdomājis vienīgo risinājumu, pēc iespējas bezrūpīgākā balsī uzrunāja spokus:
"Paldies par darbu, bet ēst gan mēs gribētu vieni paši. Un jūs arī droši vien Spoku mežā sāk meklēt."
"Tas gan, tas gan. Jā, tā varētu būt," spoki cits caur citu sauca. "Hi, hi. Neviens nezina, kur mēs esam." — "Man tūlīt randiņš ar pašnāvnieci no Brenguļu mājām." — "Man jāsteidzas uz ceļa līkumu, lai nobiedētu pastnieci."
Atvadījušies no bērniem, viņi izgaisa.
"Ko nu?" vēlreiz iesaucās Izabella.
"Jāmeklē risinājums." Roberts atlaidās krēslā.
"Es zinu," piedāvāja Jānis. "Aicināsim talkā manu omi."
"Nē, nē, tas nav labs risinājums. Vēl viņu iejaukt visā šajā šļurā."
"Ko tad?" Jancis sadrūma, iedomājoties nebeidzamo kazu slaukšanu.
"Es neredzu citu izeju. Jāsūta ziņa tantei Kristianai," izlēmīgā balsi teica Izabella.
"Māmiņai tas nepatiktu. Viņa neatbalsta tantes dzīvesveidu," iejaucās Roberts.
Izabella novaikstījās. "Šoreiz nekas labs gan nav sakāms arī par mūsu dzīvesveidu."
"Es personīgi esmu par." Jancis pacēla roku. Brīdi vilcinājies, Roberts viņam pievienojās.
"Labi, es sūtu ziņu." Izabella paņēma zugū. "Tante, lūdzu, atbrauc. Tu mums esi vajadzīga," Izabella čukstēja. Viņas Salamandra piekrītoši pamāja, uzsita ar asti un pazuda.
Visi trīs nenolaida ne acu, lūkojoties stikla bumbā un gaidot Uguns gara atgriešanos. Tomēr tā vietā viņu acu priekšā nez no kurienes uzradās tante Kristiānā. Eleganti nolaizdamās Mežvidu virtuvē, viņa turpināja kādu sen iesāktu un nepabeigtu sarunu:
'Tas, ka man nav bērneļu ar netirām mutēm, par ko rūpēties, un pastāvīgas darbavietas, vēl neko nenozīmē. Es neesmu deklasēts radījums."
"Tante!!! Nē, nē! Mēs tā nedomājam!" Roberts ar Izabellu metās viņai ap kaklu. "Mēs tevi ļoti, ļoti gaidījām."
"Cik labi, ka atsaucies uz mūsu lūgumu palīgā!" Roberts nespēja valdīt savu prieku.
"Palīgā?" izbrīnījusies jautāja tante. "Ko tad es jums varu palīdzēt?"
