viņam ari gribējās iejukt priecīgajā dejotāju barā, un, beigu galā saņēmies, viņš to arī izdarīja. Viņš noplaukšķināja Jānim Izabellu, bet ari Jānis negribēja sēdēt malā, un atkal tantei Kristianai nācās iejaukties. "Robert, tev vajag pašam savu dejotāju!" tante Kristiānā teica. "Kur tad lai es viņu grābju?" Roberts burkšķēja caur degunu. "Tagad, kad es vienreiz gribu dejot, man nav, ar ko."
Uno, izpalīdzīgs būdams, piedāvāja ataicināt kādu spoku meiteni, bet tante Kristiānā teica, ka tas būs par ilgu un par garu, un ar veiklu rokas mājienu viņa izdancināja no virtuves slotu. "Tā būs tava partnere."
Pulksteņvīri spēlēja nenoguruši, un dejotāji dejoja aizgūtnēm. Līdz vēlai naktij.
Tā ritēja diena pēc dienas, bet Izabella nekādi nevarēja izvēlēties vienīgo pareizo variantu. Viņa raudzījās uz daudzajām pudelītēm un kārbiņām, uz lapām ar veiktajiem pierakstiem. Meiteni pārņēma arvien lielāks izmisums. Viņa nevarēja izdarīt īsto izvēli. Izabella zināja, ka nedrīkst kļūdīties. Cik grūti ir pieņemt lēmumu un paredzēt iznākumu! Kaut jel kāds atnāktu un izdarītu izvēli viņas vietā! Atvērās durvis, un ievēlās Devītnieks, kurš šodien dežurēja virtuvē.
'Tu nebiji atnākusi pusdienās!" viņš teici un nolika Izabellai priekšā paplāti ar ēdieniem. "Tu taisi kādu mikstūru? Es biju iedomājies, ka visas burvju dziras gatavo pusnaktī. Man šķiet, visas raganas pa dienu guļ un naktī buras. Tā vismaz darīja mana vecā saimniece! Oho! Paskat, kāda skaista pudelīte! Tik dīvainas formas! Iekšā vēl atlikusi tikai kada lase noslēpumaina šķīduma. Laikam ļoti vērtīgs. Vai tu zini, kas tajā pudelītē ir?"
"Nē!"
"Izlasi! Kaut gan nē! Izlasīsi pēc tam, vispirms paēd, kamēr silts." Devītnieks pabīdīja zupas šķīvi tuvāk Izabellai. "Tici man, lai kā ies, beigās tu uzvarēsi. Bet tagad ēd!" Devītnieks vēlreiz piekodināja un izslīdēja pa durvīm.
Izabella nelikās ne zinis par zupu. Paķērusi mazo pudelīti, viņa satraukti šķirstīja biezo grāmatu lapas. Acis šaudījās no teikuma uz teikumu.
"Ahā! Beidzot!" Te bija ilgi meklētais virsraksts. Izabella ātri laida acis pāri uzrakstītajam. "Augšup plūstoša enerģija… Lejup plūstošā gaisma tiek pārveidota… Izdalās gaisma, siltums…" viņa lasīja, pārlecot teikumiem un rindkopām. "Spēks, ar kādu augs reaģē uz gaismu… Klātesošie izjūt galējas bailes… Inficētie ar bailēm dzīvo visu mūžu… Trīspadsmitā zīme, noslēpums astroloģijā… Tumsa atgriežas tumsā. Gaismas starojošā enerģija atbrīvo augus un cilvēkus jebkurā pasaules malā…" Ja nu šī mazā, necilā, putekļiem klātā pudelīte, turklāt gandrīz tukša, bija atslēga? Tagad Izabella zināja, kas darāms. Viņa iztēlē jau redzēja, kā milzu pūpēži sāk bālēt un izgaist un ar tiem kopā arī Tumšā enerģija. Pacēlusi acis no grāmatas, viņa tās samiedza spilgtajos saules staros. Meitene nolēma paklausīt Devītnieka stāstītajam par raganu paradumiem un paēst un iet gulēt, lai celtos nakts melnumā un gatavotu savu burvju dziru.
Kad pulksteņvīrs ieradās pēc paplātes, viņš redzēja Izabellu aizmigušu gultā un zupas šķīvi izēstu. Devītnieks nosmaidīja, ieraudzījis, ka Izabella guļ, plaukstās sažņaugusi mazo flakoniņu, viņš gādīgi apsedza savu jauno, mazo saimnieci, ļaudams tai miegā gūt pārliecību pašai par savām spējām.
Izabella pamodās, kad apkārt valdīja melna tumsa. Nešauboties ne mirkli, viņa ķērās pie darba.
"Zeme, Ūdens, Gaiss, Uguns, kas pārveido…" viņa pie sevis skaļi runāja, ierīkodama rituāla vietu. Sarkanās sveces meta šaudigas ēnas uz istabas sienām. Uguns liesmas gailēja, un tikpat spilgti gailēja Izabellas acis. Ar aptiekāra precizitāti viņa svēra un mērija sastāvdaļas, tad uzlika rokas uz sava brūvējuma un teica: "Cilvēka likumus aizstāju ar Visuma likumiem. Bailes, bezcerība, tumsa dod pieredzi. Mēs radām gaismu, mēs to izsaucam un pielūdzam."
Izabella runāja un runāja, līdz bez spēka noslīga turpat uz grīdas un aizmiga. Bet sveces turpināja mest trauksmainas ēnas, līdz izdega, un istaba iegrima piķa melnā tumsā.
Lēnām atvērās durvis, un kāds bez skaņas ieslīdēja istabā. Tas pārvietojās, nekam neuzgrūzdamies, neko neapgāzdams. It kā spētu redzēt naktī. Tas tuvojās meitenei, saudzīgi pacēla un pārvietoja uz gultu. Izabella nepamodās, tikai pabāza roku zem vaiga un kaut ko murmināja par sešiem stariem. Nezināmais neklausījās, tas atgriezās pie galda un lūkojās tumsā, it kā redzētu katru lietu. Tad bez šaubīšanās paņēma mazo, bruņo pudelīti, ap kuru Izabella visu nakti bija būrusies, un palika to meitenei zem spilvena. Nezināmais vēlreiz atgriezās pie galda un lika izgaist visām kārbiņām, mēģenēm un traukiem, liekot tiem atgriezties katram savā vietā, lidz nekas vairs neatgādināja par šonakt notikušo. Tad vēlreiz nostājās pie Izabellas gultas. Melnajā tumsā iemirdzējās divas fosforizētas plaukstas. Tās bija paceltas pār Izabellu: "Noslēgšanās burvestība! Nevienam nebūs lasīt tavas domas!"
