"Pils saimnieku biznesu! Baltā dāma ir galvenā atrakcija, tikai viņas dēļ cilvēki baru bariem traucas apmeklēt šo pili! Ja Baltās dāmas nebūs, arī uzņēmums panīks. Iztēlojieties tikai, saimniecei pašai vajadzēs šūdināt baltu kleitu un lēnām slīdēt pār zāli, lai nobaidītu apmeklētājus, un viņas mazajam dēlēnam ik pa brīdim nāksies aizcirst durvis, bet saimniekpaps pats dabūs sēdēt zem trepēm un čīkstināt trešo pakāpienu. Pasakiet, vai tas nav smieklīgi? Tu, mana mīļā, esi pils inventārs, un droši vien kaut kur uz auss tev ir iespiests inventāra numurs gluži tāpat kā Ķīnas porcelāna vāzei vai ūsu ieveidojamām šķērēm, kas stāv vitrīnā."
Baltā dāma nemierīgi sarosījās un nevilšus pieskārās savai ausij.
"Jā, jā," turpināja tante Kristiānā, "tu esi saskaitīta un iegrāmatota, tamdēļ tavu pazušanu varētu novērtēt arī kā zādzību. Un, ja nāktu mums uz pēdām, varētu sākties pat tiesas darbi, un to gan neviens no mums negrib." Viņa cieši uzlūkoja draugus.
"Nē, negribam gan," bērni piekrita.
"Nu re, šis jautājums tagad būtu nokārtots. Pagari gan bija, bet ceru, ka izstāstīju visu ļoti saprotami. Tagad, mana daiļā Balta dāma, dodies nu atpakaļ uz pili un ķeries pie savu pienākumu pildīšanas. Tas ir tavs darbs, no kura tu nedrīksti izvairīties. Ja vēlējies sev citu dzīvi, par to vajadzēja domāt agrāk, pirms pieņēmi tik muļķīgu lēmumu sev darīt galu! Varbūt tava rēgošanās pils sienās atturēs kādu citu no neapdomīga soļa. Tavs liktenis būs kā biedinājums."
Baltā dāma noskuma. Ja spoki varētu raudāt, tad bērni tagad redzētu asaras, bet viņa tikai kļuva arvien bālāka un bālāka, līdz pilnīgi izgaisa.
"Uh, beidzot esam vieni!" tante Kristiānā teica. "Paskat, ārā jau sāk satumst, bet mēs vēl šodien neesam kārtīgi ēduši."
Patiesi, īsā ziemas diena bija jau atvadījusies un aizgājusi.
"Iesim uz virtuvi, pagatavosim ko diētisku!" tante vēl piebilda un devās uz virtuvi. Tur viņa paņēma piena kanniņu un, pat nenosmēlusi krējumu, kas bija sastājies virspusē, iegāza to katlā. Ar karoti pasmalstījusi un pagaršojusi, viņa izdvesa: "Mm, gards." Tad iesita bļodā pāris olas un, sparīgi tās kuldama, izrīkoja bērnus: "Miltiņus un cukuriņu. Vārīsim klimpu zupu!"
Jānis skatījās, cietās, cietās un tad spēra laukā:
"Tante Kristiānā, man šķita, jūs gribējāt gatavot kaut ko diētisku!"
"Un kā tev šķiet, mazais draudziņ, ko es tagad daru?"
Citreiz Jānis par to "mazo draudziņu" būtu apvainojies, tagad, kad viņam likās, ka tante Kristiānā ir nošāvusi greizi, viņš smējās un neņēma to galvā.
"Nē, tante Kristiānā, to, ko jūs tagad gatavojat, neviens nevar nosaukt par diētisku. Diētiski būtu tad…"
"Nu, nu?" tante viņu mudināja.
"Diētiski būtu tad, ja mēs ēstu… ēstu ogas, grauztu burkānu vai kāposta lapu."
"Ak tu mī un žē! Ar kādām muļķībām ir piebāzta tava galva! Tūliņ pat aizmirsti visu, ko jelkad esi dzirdējis par diētām un tagad klausies! Vairāk vai mazāk, viss ir ļoti vienkārši. īpaša un, vēl jo vairāk, izsmalcināta diēta ir tad, kad mēs ēdam tieši to, kas tajā mirklī ir vajadzīgs mūsu ķermenim."
"Un ko tad mums tagad vajag?" brīnījās Jancis, skatīdamies uz trekno virumu katlā.
"Pašlaik mums vajag kaut ko treknu un saldu, lai nomierinātu savu prātu un atjaunotu spēkus, ko šodien esam zaudējuši, un… un ko tādu klucīgu, lai mēs varam gulēt tik mierīgi kā klimpas bļodā."
"Tu par to esi pārliecināta?" Izabella neticīgi vaicāja.
"Vairāk vai mazāk."
Bet zupa bija garda, tas jāatzīst. īpaši, ja sekoja Roberta piemēram un piebēra karotīti cukura un pēc tam vēl vienu. Roberts pieprasīja papildporciju, lai, kā viņš teica, varētu gulēt pavisam mierīgi. Izabella ar Jāni neatpalika. Pieēdušies viņi paklausīgi stāvēja rindā, lai nomazgātu katrs savu šķīvi. Izabella labprāt izpalīdzēja tantei Kristiānai, nomazgājot arī viņas šķīvi, kamēr tante bija atlaidusies māmiņas šūpuļkrēslā un virpināja pirkstos matu cirtu, nevarēdama izlemt, kurai no mūzām ļaut sevi šodien apciemot. Tad pēkšņi ieradās Uno, ne saukts, ne aicināts un vismazāk — gaidits. Papildus vēl eleganti noplivinājās un uztaisīja dziļu reveransu tantes Kristiānās priekšā. Sašutumā viņa pielēca kājās.
"Muļķīgais spoks, kā tu uzdrošinies te parādīties?! Vēl jums nav gana? Jūsu bezkaunībai nav robežu. Es tam darīšu galu!"
"Kristiānā, es esmu ieradies, lai visu Spoku meža iemītnieku vārdā tev atvainotos un izteiktu visdziļāko apbrīnu, ar kādu tu atrisināji šo Baltās dāmas jautājumu. Tas bija lieliski, kā tu viņu noliki pie vietas."
"Atkal jūs klausījāties un snaikstījāties gar logiem?!"
