Bez skaņas atvērās citas durvis, un nu jau šausmās nodrebētu Jānis un Roberts, ja būtu nomodā, jo tumšais tēls bija pielavījies arī pie viņu gultām. Atkal tumsā iemirdzējās plaukstas, un pār zēniem klājās noslēgšanās burvestība. Bez skaņas atnācis, bez skaņas tas pameta zēnu guļamistabu. Apbrīnojami labi nezināmais orientējās mājā, nepieskardamies pakāpieniem, tas veikli slīdēja augšup pa kāpnēm uz tornīša istabu, kur bija apmetusies tante Kristiānā. Pat Tumšās enerģijas novārdzinātie vecāki miegā neizdvesa nevienu vaidu vai nopūtu. Klusums un tumsa bija sastindzinājuši šonakt šo namu.
Lūk, tantes Kristiānās istabas durvis. Pa to apakšu spīd gaisma, bet nācēju tas neaptur. Durvis klusi atveras, un nezināmais ieslīd istabā, taisnā ceļā dodas pie spoguļa un ieskatās sev acīs. Pretī raugās izteiksmīgi uzacu loki un rudu matu ērkulis.
"Pagaidām viss izdodas, es ar tevi lepojos, Kristiānā!" Viņa uzsmaida pati sev, noskūpsta kaklā pakarto kvarcu un dodas gulēt.
No rīta agrā gaismiņā viņus modināja nevis gailis vai modinātājpulkstenis, bet gan Jāņa zugū. Undīne locījās un gorījās, un strūklaka čaloja, cik vien spēja, lai pamodinātu gulētāju. Atvēris acis, Jānis iztrūcināts paskatījās uz savu zugū. Kas gan viņam varētu sūtīt ziņu?
"Janci, nu paskaties taču!" Roberts samiegojies skubināja draugu.
Jānis bija pārliecināts, viņam nepatiks Undīnes teiktais. Zēns juta, kā zosāda saceļas uz rokām un auksti drebuļi dricelēja muguru.
"Auksts!" bija viss, ko viņš spēja pateikt. Vējš pa logu šķirbām spraucās namā un saldēja grīdas. Mežvidos, pirms uguns bija iekurta, aukstums ziemas rītos allaž ņipri lodāja pa istabu stūriem un saldēja katru, kas nebija satinies segā līdz ausīm.
Roberts, vienā rāvienā izlēcis no gultas, paķēra Jāņa zugū. Undīne steidzīgi sāka savu stāstāmo: "Noredzēju redzamo. Uzmani dvīņus! Iesākto neturpiniet. Uzmani dvīņus! Uldriķis, tavs vectēvs."
"Ho-ho! Tavs Sapnītis ir atsūtījis ziņu. Tu saproti, ko viņš ar to grib teikt? Ko tu esi iesācis, un kāpēc tev mūs ir jāsargā? Un kā tu vispār vari mūs sargāt?" Roberts sāka smieties. "Viņš laikam atkal būs redzējis kādu no saviem dīvainajiem sapņiem un no vientulības galīgi
sāk iet sviestā. Uzraksti viņam kaut ko nomierinošu! Ka drīz mēs aiziesim ciemos, nu, kaut ko tādā garā — bla-bla-bla."
Jānis domīgi klusēja. Viņš gan nedomāja, ka sapņu tulks iet sviestā. Jā, tur bija jāpiekrīt, vecais vīrs bija diezgan jocīgs, taču teikt, ka viņš ir ārprātīgs, būtu pārspīlēti. Ja varētu zināt, ko viņš tajā sapnī bija redzējis… Varbūt pajautāt tieši? Nē, Sapnītis vienmēr izvairās no konkrētām atbildēm. Viņš vienmēr runā aplinkus, mīklās, lai īstenība nebūtu pārāk skarba. Uldriķis vienmēr to centās mīkstināt. Kā pareizi pajautāt? Kamēr Jānis prātoja, ieradās Izabella un starojošām acīm paziņoja: "Gatavs!" — un rādīja draugiem savu brūno pudelīti.
"Ju-hūūū!" iesaucās Roberts. "Beidzot!"
Zēni sajūsmināti klausījās Izabellas stāstu par mikstūras izgatavošanu. Kad Izabella bija tikusi līdz Devītnieka parādīšanās brīdim, atsprāga durvis, un uz sliekšņa nostājās Babe. Izabella strauji ieslidināja pudelīti jakas kabatā un no visa spēka centās noslēgties, ar šausmām juzdama, ka viņai tas diez ko neizdodas un nez vai tas izdosies arī zēniem, kuri par to pat nedomāja.
Babe bez "labrīt" un "sveiki" klusējot cieši lūkojās uz visiem trijiem. Viņa zināja, ka Virszemē spēki sāk ātri zust. Tamdēļ vispirms bija jānoskaidro, kas šeit notiek un vai Sapnīša, kas šorīt bija atnācis un raudādams stāstījis savus noredzējumus, nojautas ir pareizas. Viņa pētīgi lūkojās bērnos. Taču sev par dziļu izbrīnu konstatēja, ka netiek tiem klāt. Priekšā bija balta, spēcīga, nu, skaidrs kā diena, ka burvju siena. Kas tad tas?! Ar to tūliņ pat jātiek skaidrībā! Vēl neviens nav spējis stāties pretī viņai, Babei. Tūlīt viņa to uzlauzīs un noskaidros, kas ir šo trīs palaidņu galvās. Taču Virszemes gaiss darīja savu, un staltā un varenā Zemzemes Viedā bērnu acu priekšā strauji pārvērtās par izkāmējušu, sagrabējušu, baismīgu mūmiju. Pirksti kļuva līki un mezglaini, mugura sakumpa, mati nosirmoja, un vaigi dziļi iekrita, izvirzīdami asu zodu. Jānis nodrebinājās. Viņam nepatika šīs pārvērtības. Durvis vēlreiz ar sparu tika atgrūstas vaļā. Šoreiz ieradās tante ' Kristiānā.
"Ola-lā! Tik agrā ritā mums jau viesi?"
"Ko tu te dari?" Pārsteigta bija arī Babe.
"Ģimenes melnā avs un kauna traips ieradusies palīdzēt dzimtai grūtā brīdī." Tante Kristiānā riņķoja ap Babi, ne mirkli nepalikdama mierā.
"Ko tad tu vari palīdzēt? Tu jau no darba bēdz kā velns no krusta!"
Nebija jābūt īpaši gudram, lai noprastu, ka Babe tanti Kristiānu necieš ne acu galā.
"Izskatās, tu vēl arvien neesi mainījusies."
"Nav bijis iemesla! Esmu taču svilpaste un vieglprāte. Bezcerīgs gadījums. Tu uzskatīji, ka neesmu cienīga mantot gredzenu un mācīties!" Kristiānā iekarsa.
"Tu? Mantot gredzenu? Ar tavu juceklīgumu un nenosvērtību?" Babe bija asa.
