"Es novērtēju jūsu smalkjūtību. To, ka jūs mani neiztaujājat. Jūsu klusēšanas māksla — ne katrs to prot!"
Pēc šādiem vārdiem bērni vairs vispār nezināja, vai drīkst runāt, viņiem nez kādēļ gribējās, lai Baltā dāma par viņiem domā labas domas un lai viņai paliek labs iespaids. Tā viņi turpināja klusēt un klausīties tracī ārpus sienām. Kauja ieilga un saspringto stīvumu skapī nomainīja miegainība. Drīz vien bērni klusītiņām šņākuļoja. Tas gan neatbilda smalkas audzināšanas noteikumiem, kā jāuzvedas augstdzimušas, padzīvojušas kundzes sabiedrībā, bet ārkārtas situācija pieļāva šādus izņēmumus. Tā sevi mierināja Baltā dāma, turpinādama stāvēt vai karāties ar tikpat taisnu muguru kā iepriekš.
Pamodās viņi visi trīs reizē no apdullinoša klusuma.
"Izskatās, viss ir beidzies," atviegloti noteica Izabella.
"Cerēsim, ka veiksmīgi." Jānis nebija tik pārliecināts.
"Gan jau," drosmīgi atsauca Roberts un pavēra skapja durvis. "Nāciet, ejam!"
Mazliet satraukti, vini devās uzmeklēt tanti Kristiānu, un tur nu vina
' t ' /
bija, lielā cīnītāja. Gulēja gultā, un pulksteņvīri viņu aptekāja. Viens mainīja kompreses uz pieres, otrs masēja pēdas, cits atkal plaukstas, vēl kāds ar vēdekli gaiņāja prom neredzamas mušas, kā tante vēlāk teica — satrauktās domas. Kāds cits iztapīgi pienesa siltu tēju. Bērni bikli ieslīdēja istabā. Tante Kristiānā viņus uzreiz pamanīja.
"Nu, mazie nodevēji, kurā spraugā bijāt ielīduši?" viņa jautri noprasīja, taču negaidīja atbildi, jo pamanīja balti tērpto ēnu, kas karājās pie durvīm. "Kas tas vēl par ērmu?!" Viņa strauji sakustējās, ļaujot nokrist mitrajai kompresei no pieres un izšļakstīties tējai uz apakštasītes.
"Tā ir Baltā dāma, mēs viņu satikām skapi," Izabella ierunājās, "viņa grib ar tevi parunāties divatā!"
"Ko vēl ne? Kādā divatā? Ja ir kas runājams, tad klāj tik vaļā! Man," viņa pārlaida acis klātesošajiem, "ne no viena nekas nav slēpjams. Nu, runā ātri, man nav daudz laika!"
Tik skarba uzņemšana samulsināja Balto dāmu, viņa bija domājusi, ka saruna risināsies mierīgā, nosvērtā gaisotnē, izmeklētā valodā. Tad caur puķēm, ar smalkiem mājieniem viņa izteiks savu domu par to, ka ir nogurusi no šis zemes dzīves un labprāt pārvērstos par gaismas būtni. Tagad viņa nekādi nevarēja savirknēt vārdus pieklājīgā teikumā.
"Nu, es, nu, man… cienījamā kundze…"
"Hūūū," tante Kristiānā skaļi nopūtās, ar troksni nolika apakštasīti uz paplātes un nolaida kājas pār gultas malu, "zinu jau zinu, ko tu gribi, pārvērsties par gaismas būtni. Es saku nē!"
"Bet kāpēc nē?" bērni iesaucās reizē. Viņiem bija sameties žēl Baltās dāmas, kura izskatījās tik ļoti nelaimīga, un, galu galā, viņa bija tik labi izturējusies pret viņiem skapī. Tā bija cildinājusi viņu tikumus un audzināšanu, ka draugiem šķita, viņi varētu izdarīt kaut ko labu arī Baltajai dāmai.
"Un kāpēc jā?" Tante Kristiānā parāva plecus uz augšu un pacēla savus izteiksmīgos uzacu lokus.
Bērni jautājoši uzlūkoja Balto dāmu.
"Stāsti, kāpēc tu gribi pamest zemi!" Roberts mudināja.
"Man ir apnicis darīt vienu un to pašu!" Baltā dāma atmeta savu smalko izturēšanos un sakņupa tantes Kristiānās gultas kājgalī. "Iedomājieties paši, katru dienu vienā un tajā pašā laikā pārslīdēt pāri istabai, ar blīkšķi aizcirst durvis un čīkstināt trepju trešo pakāpienu, un tā darīt gan pirmdien, gan otrdien, gan trešdien… Gan jūnijā, gan jūlijā, gan augustā un gadu desmitiem un simtiem. Un klausīties, kā muļķīgie ļautiņi kliedz, spiedz un mūk, kur kurais. Tagad viņi ir pasākuši braukt uz pili veseliem autobusiem un sastinguši sēdēt un gaidīt, kad es slīdēšu pāri telpai un aizeirtīšu durvis, lai tad kliegdami mestos no krēsliem augšā un trauktos prom. Piekritīsiet, tāda nodarbošanās nedara man godu un apkauno visus manus senčus. Es domāju, ka ar savu vairāk nekā simt gadu kalpošanu esmu izpirkuši savus grēkus, un tagad lūdzu jūs ar jums doto varu pār mums aizsūtīt mani pa gaismas staru uz augšu," Baltā dāma nobeidza un padevīgi gaidīja tantes Kristiānās atbildi. Tā bija īsa un strupa.
"Nē!"
"Bet kāpēc?" bērni atkal sauca cits caur citu, aizstāvot Balto dāmu.
"Tu taču to vari! Tante Kristiānā!" Izabella dīca.
"Ja es saku nē, tad es arī domāju nē. Vairāk vai mazāk, tas ir viss, ko varu jums pateikt. Mans nē ir pilnīgs un galīgs nē. Vairāk vai mazāk, es savas domas nemēdzu mainīt."
Jānis gan bija pieradis redzēt ko citu. Viņš zināja, ka tante Kristiānā bija spējīga savas domas mainīt vienā acumirklī. To zināja arī Roberts ar Izabellu, tāpēc turpināja dīkt un pierunāt tanti Kristiānu.
"Kā jūs nesaprotat?" viņa teica. "Mēs sagrausim visu biznesu!"
"Kādu biznesu?" brīnījās bērni.
