"Vairāk vai mazāk," teica tante Kristiānā un trīcošiem, nervoziem pirkstiem sāka knibināties gar savu pulksteni. Uztraukumā viņai neizdevās to atvērt, bet tikmēr nezināmais spēks turpināja plosīties un ārdīties vectēva ķermeni, raustīdams to dīvainos krampjos un izlocīdams šaušalīgās pozās. Ikreiz, kad vectēvs pavērsa savu neprāta pārņemto skatienu uz viņiem, Jānim šķita, ka tas ir pēdējais dzīves mirklis. Zēns redzēja, kā Izabella ar Robertu sadodas rokās, kā vienmēr, kad vajadzēja vairāk spēka. Vectēvs ierēcās un svaidīja galvu no vienas puses uz otru kā ievainots zvērs. Jāņa plaukstas kļuva aukstas un slapjas no baiļu sviedriem. Viņš sajuta naidu, dusmas, agresiju. Tumšā enerģija ar katru mirkli kļuva arvien stiprāka. Tā bija šeit, viņiem blakus un ar katru mirkli kļuva arvien spēcīgāka. Vectēvs ierēcās un pārplēsa segu uz pusēm. Viņa acis pielija ar asinīm, rokas šķēla gaisu kā asi dunči. Beidzot, beidzot tante Kristiānā bija atknibinājusi savu pulksteni un izsaukusi pulksteņvīru komandu. Viņa nokomandēja muskuļotos vīrus savaldīt vectēvu, un tie viņu sasēja ar spēcīgām virvēm. Likusi nepārtraukti vectēvu uzmanīt un katru pārplēsto virvi nomainīt ar jaunu, viņa kopā ar bērniem atstāja istabu. Tante atviegloti uzelpoja, kad aiz sevis aizvēra vectēva istabas durvis.
"Viņš ir apsēsts, vai ne?" jautāja Roberts.
"Jā, Tumšā enerģija arvien vairāk un vairāk pārņem viņa gribu. Ja no sākuma tie bija kādi divdesmit pieci procenti, tad tagad arvien vairāk un vairāk, drīz vien vectēva miesa kalpos melnajam spēkam par mājvietu, un tad vairs tur nekas nebūs glābjams. Vairāk vai mazāk, mums nav pārāk daudz laika. Ja par to kāds uzzinās, vectēvu vedīs uz dziednīcu."
"Nu, protams, ka uzzinās! To jums neizdosies noslēpt!" atskanēja pazīstama balss viņiem aiz muguras. Tas bija Uno! "Drausmīgie rēcieni satracināja un pārbaidīja meža zvērus vairāku desmitu kilometru attālumā no jūsu mājām."
"Ak, vai! Ko nu lai darām? Vectēvu vedīs prom!"
Izabella sāka izmisīgi raudāt. Roberts satraukts paskatījās uz Kristiānu.
"Kas Izabellu tagad nomierinās? Viņu mierināt prot tikai vecmāmuļa."
"Tikai tas mums vēl trūka! Izabella, tūdaļ pat beidz!"
Likās, tante ne pārāk labi pārvaldīja situāciju. Izabellai bija sākusies īsta raudāšanas lēkme. Asaras plūda aumaļām. Neviens nevarēja atrast pareizos vārdus, lai viņu mierinātu. Tante Kristiānā apcirtās uz papēža un devās pie kamīna dzegas. No turienes paķērusi pulksteni, ar skaļu būkšķi nosvieda to Izabellas sakņupušā augumiņa priekšā.
"Tā, skaties uz pulksteni. Es tev ļauju raudāt piecpadsmit minūtes. Bet tā kārtīgi, lai visa māja trīc. Nu, skaļāk, skaļāk! Raudi skaļāk."
Zēni apstulbuši saskatījās. Tantes neiejūtība jau pārspēja jebkādas robežas, bet dīvainā kārtā, vēl pāris reižu iešņukstējusies, Izabella apklusa. Neviens nevar raudāt, ja tam liek. Vismaz Izabella jau nu noteikti. Viņu vispār kaitina pavēles un vēl kaut kādi laika ierobežojumi. Viņa pati izlems, ko darīs! Un raudāt jau nu gan viņa tagad neraudās! Vēl pāris šņukstienu, dažas dziļas nopūtas, un asaras pazuda kā nebijušas.
"Tā, vairāk vai mazāk, ar to mēs būtu tikuši galā!" tante apmierināti nokrekstēja. "Visu laiku pa galvu maisās viens vārds, es tikai nevaru atcerēties kāds." Kristiānā uzmeta skatienu māsasdēlam.
"Vai tu domāji Zuzanna?" Roberts bija izpalīdzīgs.
"Aha! Tas pats jau ir. Tieši viņa." Tante pagriezās un nozuda savā augšstāva istabā.
Pēc mirkļa māja nodrebēja, it kā to purinātu zemestrīce. Tā būkšķēja un krakšķēja, un draudēja sabrukt. Jancis aizspieda ausis un labprāt būtu aizžmiedzis arī acis, bet redzēja, ka dvīņu sejās uzplaukst smaids. Vēl pāris grūdienu lika mājai nodrebēt, tad līdz ar atlūzušām ķieģeļu lauskām un milzīgu putekļu mākoni caur kamīna muti istabā ievēlās kāds apaļai bumbai līdzīgs kunkulis, kurš, pat nesasveicinājies, traucās augšup pa kāpnēm, un drīz vien no Kristiānās istabas atskanēja skaļas balsis.
"Kas tas?" Tik vien Jānis spēja izteikt.
"Tā ir tante Zuzanna. Viņa ir šausmīgi vecmodīga. Vēl arvien ierodas caur kamīnu un mēdz lidot uz slotas."
"Jūs man netikāt par viņu stāstījuši."
"Nebija nekāda vajadzība!" pikti novilka Izabella. "Māmiņai galīgi nepatiktu, ka viņa te ir ieradusies."
"Kāpēc?"
"Viņa dzīvo mājiņā uz vistas kājas, savu dzīvību glabā olā, kuru ir noslēpusi trīsgalvainam pūķim vēderā, un pūķi gana savā meža pļaviņā."
"Tu tagad man stāsti pasaku vai vienkārši izjoko?" Jānis nesaprata — ticēt vai ne.
"To mums stāstīja mamma, paši mēs tikai pāris reižu tanti esam redzējuši un nekad neesam pie viņas ciemojušies."
Augšstāvā atvērās durvis un atskanēja balsis.
"Vairāk vai mazāk, tā ir tava specialitāte."
"Tā ja. Labi gan, ka tu man devi ziņu. Darīšu, ko varēšu!"
