Tante Zuzanna bija vēl lielāka un apaļāka par vecmāmuļu. Jānim nebija nekāds pārsteigums, ka viņa gandrīz iesprūda skurstenī. Brī­nums, ka tas nesabruka! Pārvietojās viņa, gāzelēdamās no vienas kājas uz otru, plānie matiņi bija saņemti un sapīti bizītē. Rokas, gluži kā uz plaukta, viņa turēja uz sava milzīgā vēdera. īsta tauku bumba, Jānis nodomāja. Apaļie vaigi auga uz visām pusēm, likdami sarauties acīm, līdz tās pārvērtās šaurās, šaurās spraudziņās. Tie kāpa virsū arī de­gunam un mutei, ļaudami tikai attapīgam minētājam atrast deguna un mutes vietu. Lai jel mazliet savas izjutušās miesas vestu pie kār­tības, tante Zuzanna bija ģērbusies brūnā raupjas drānas kostīmā. Tas tiešām, pēc Jāņa domām, kundzītei piešķīra zināmu solīdumu. Taču viņa bija krietni pārspīlējusi ar rotaslietām. Laikam jau gribēja iz­skatīties sievišķīga. Kaut kas trīsuļoja, iekārts viņas ausīs. Ņirbēja un vizuļoja ap kaklu un abām plaukstu locītavām. Un vēl, kronis visam, viņa bija uzklājusi uz pleciem trīsuļojošu un vibrējošu, nepārtraukti formu mainošu lakatiņu. Ari milzīga broša augšējās pogas vietā! Pārspīlējums pārspīlējuma galā. Taču, kad viņa nonāca lejā un, mīlīgi gāzelēdamās, tuvojās Jānim, lai sasveicinātos, zēns šausmās atsprāga atpakaļ. Tās nebija rotas, vizuļojoši karekļi vai spožas, gaismu atsta­rojošas pērlītes, tie bija zirnekļi! Veselām kolonijām. Mazi un lielāki, un milzīgs ar krustu vidū augšējās pogas vietā, ari ausis — tie nebija auskari. Tur karājās zirneklīši savos zīda diegos un šūpojās pie katra tantes soļa. Janča iedomātais lakats nemaz nebija lakats. Tur dau­dzas mazu zirneklīšu grupas auda savus tiklus. Tie smalkus vijumus veidoja ari ap tantes roku locītavām un mežģīņotus rakstus ap viņas kaklu, karādamies veseliem ķekariem. Janča pakrūti sagrāba nelabums.

"Fū! Cik pretīgi!"

Bet tante Zuzanna, salikusi rokas uz vēdera, smējās savus sulīgos un skaņos smieklus. "Tā ja, manu zēn, reizēm dzīve ir pārsteigumu pilna, un brīžiem mēs redzam nevis īstenību, bet savu iedomu atspul­gus, bet, kad aizkars krīt, mēs ieraugām patiesību. Tā ja, manu zēn! Še, ņem, ļauj šai mazajai dieva radībai parāpot pa tavu roku!"

Viņa piedāvāja Jānim vienu mazu, spriganu zirneklīti, kurš šū­pojās tievā pavedienā. Pirms Jānis spēja ko bilst, zirneklis strauji me­tās atpakaļ un aizrāpoja pa tantes Zuzannas augšdelmu, iejukdams citu zirnekļu pūlī.

"Izskatās, ka viņš negrib šodien ar tevi draudzēties!"

"Zuzanna, kur tu paliec?" atskanēja spalgā tantes Kristiānās balss.

"Nāku jau nāku!"

Tante Zuzanna aizlīgoja uz vectēva istabas pusi. Bērni sekoja, neatkāpdamies ne soli.

"Tiš, tiš! Ejiet uz virtuvi! Vēl neesat ēduši brokastis," Kristiānā viņus raidīja projām.

"Nē, mēs paliksim!" Roberts teica balsī, kas nepieļāva iebildumus.

"Lai bērni paliek, Kristian! Tu zini manu pārliecību — grāmatu gudrības vien nepadarīs par sava aroda zinātājiem. Viņiem visā ir jā­piedalās. Tā var mācīties ātrāk un labāk. Liliana par daudz savus bērnus sargā, tāpēc izauguši tādi kā podos uz palodzes lolotas pu­ķes. Vajag mietiņu, kur balstīties."

Jānis redzēja, ka Izabella neizturēja un ieknieba tantei Zuzannai mīkstumos, bet tā to nejuta. Izabella necieta, ja kāds kaut ko sliktu runāja par viņas māmiņu.

"Zuzanna, tu tā saki tāpēc, ka tev bērnu nav!" arī tante Kristiānā iebilda. Laikam principa pēc, lai, kā vienmēr, runātu visiem saviem tuviniekiem pretī. "Ja tev būtu šitādi resgaļi, tu arī censtos viņus no visa pēc iespējas ilgāk pasargāt."

"Tā ja, cilvēciņ mīļo! Cilvēks domā, dieviņš dara! Redz, pēkšņi viņi palikuši mājās rīkotāji un valdītāji un tagad nezina, ko ķert un grābt!"

"Viņi ļoti labi tiek ar visu galā!" tante Kristiānā aizstāvēja dvīņus.

"Beidziet abas! Runa nav par mani un Izabellu!" teica Roberts.

"Tā ja, dēliņ!" piekrita Zuzanna, kura bija atlīgojusi līdz vectēva durvīm.

"Kas mums būs jādara?" tante Kristiānā kareivīgi noprasīja.

"Ko nu jūs, mīļā, varat daudz sadarīt? Stāviet tik mierā, un viss būs labi."

Jānis raustīja Robertu aiz piedurknes, cenzdamies pievērst sev uz­manību. "Ko viņa darīs?" viņš čukstēja.

"Izdzīs nelabo garu! Viņa vienīgā mūsu dzimtā ir garu izdzinēja."

"Kā to dara?"

"Tūlīt redzēsim!"

"Kāpēc viņa ir vienīgā?"

"Tāpēc, ka tas ir baiss pasākums, tur vajag īpašu sagatavošanos un zināšanas, jo izdzītais gars mēdz ieperināties izdzinējā. Izdzinē­jam ir jābūt milzīgi stipram."

Vectēva istabā rosība nebija rimusi ne mirkli. Visi deviņi pulksteņvīri atradās nepārtrauktā kustībā, mēģinot savaldīt trakojošo vec­tēvu. Izskatījās, ka Tumšā enerģija tikai pieņemas spēkā, jo virves trūka cita pēc citas. Pulksteņvīri nepaguruši tās atkal saitēja ap vec­tēva rokām un kājām. Miesa bija nobrāzta jēla, un vēnas piepampušas.

Jānis nevarēja uz to skatīties, viņš aizgriezās, tamdēļ arī neredzēja mirkli, kad tante Zuzanna sāka garu izdzīšanas rituālu. Taisnību sa­kot, Jānis neredzēja gandrīz nenieka, jo pie sevis domāja, ka nekāds spēks viņu nepiespiedīs uz šīm šausmām skatīties. Tomēr zēns kļū­dījās, jo spalgs Izabellas kliedziens lika viņam pagriezt galvu.

Перейти на страницу:

Похожие книги