Te runātāja atkal ieturēja pauzi, un Kristiāns nojauta, ka sekos kas svarīgs.
— Taču viņš maldās, — paziņoja Reinas tante, nez kāpēc cieši lūkodamās uz Tīnu. Kristiānām likās — auklei nepatīk, kā mazā strebj
kakao. Un zēns nemanāmi iebakstīja māsai sānos. — Viņš makla.v domādams, ka tas ir viss, kas viņam dots.
— Tā, te sākas īstais stāsts, — bilda Niks. — Klausieties nu!
— Jau sen ir zināms, — turpināja Reinas tante, — ka cilvēka sma dzenes ir apbrīnojams orgāns.
Kristiāns ar Martu nedroši pamāja. Tīna nepievērsa Reinas tau tei ne mazākās uzmanības, bet viņa acīmredzot to arī negaidīja.
— Vai jūs domājat, ka cilvēki paši zina, kā darbojas viņu smadzenes? Vai viņi zina, kādas iespējas tās sevī glabā?
Kristiānām nebija ne mazākās jausmas, toties Marts gan likās ieinteresēts. Salicis elkoņus uz galda un iespiedis zodu plaukstās, viņš nenovērsa skatienu no Reinas tantes, gaidīdams, kas sekos tālāk.
— Jau sensenis ir bijuši cilvēki, kas iemanās izmantot savu smadzeņu enerģiju daudz lielākā mērā nekā pārējie. Patiesībā viņi to nemaz neiemācās — šī prasme viņiem ir dabas dota.
— Kas tie bija par cilvēkiem? — vaicāja Marts.
— Gluži parasti cilvēki. Tādi paši kā jebkurš, vismaz ārēji viņi ne ar ko neatšķīrās. Tomēr viņiem piemita kāda dīvaina spēja.
— Kāda? — ieinteresēts turpināja iztaujāt Marts.
Kristiāns nosprauslājās. Šobrīd Martam varētu stāstīt jebko — viņš visam noticētu. Bet Reinas tante runāja tālāk:
— Viņi spēja radīt tēlus.
— Tēlus? — apjucis pārjautāja Marts.
— Tieši tā — tēlus. Tēlus jeb vīzijas, kā nu tev labāk tīk.
Marts izskatījās pavisam samulsis. Savukārt Kristiāns secināja, ka ir nokļuvis īstā atslēgu meklētāju midzenī un ka šeit bez viņa acīmredzot nav neviena paša saprātīga cilvēka.
— Patiesi nezinu, kā jums to labāk izskaidrot… Kaut gan… Jā, un kāpēc gan ne… — Reinas tante piecēlās un, apgājusi apkārt galdam, nostājās blakus Tīnai. Meitene bija beigusi dzert kakao un tagad .11 karotīti zīmēja biezumos. Reinas tante noliecās Tīnai pie pašas auss un labu brīdi kaut ko čukstēja. Kristiāns mēģināja saklausīt, ko viņa
saka, bet velti — sieviete stāvēja krēsla otrā pusē, un zēns nekā nevarēja dzirdēt.
— Nu, ko teiksi? — vaicāja Reinas tante.
Tīna izskatījās pagalam samulsusi.
Aukle atkal noliecās un kaut ko iečukstēja mazajai ausī.
— Nu labi, — nomurmināja Tīna. — Bet es tiešām nezinu… Visapkārt tik daudz cilvēku…
— Tas nekas, nedomā par viņiem. Nedomā ne par ko citu, — teica Reinas tante. — Tev noteikti izdosies.
Tīna norausās no krēsla un piegāja pie kamīna. Uzgriezusi visiem muguru, viņa stāvēja un raudzījās liesmās.
— Kas… — Kristiāns iesāka, bet Reinas tante viņu apsauca:
— Kuš! Skaties!
Tīna vairs nelūkojās liesmās, bet vērās augšup uz kamīna dzegu. Arī Kristiāns paskatījās turp, bet nekā uzmanības cienīga tur nebija — tikai sudraba svečturis bez sveces. Un tad pēkšņi tur bija vēl kas.
Pa kamīna dzegu viegli kā dejodama pārvietojās kāda būtne — tā izskatījās gluži kā maza, trausla meitenīte ar gariem, linu baltiem matiem vieglā, zaļganā kleitiņā. Taču uz muguras mazajai, gaišmatainajai būtnei trīsēja caurspīdīgi spārniņi. Kā spārei.
Spārnotā būtne tika līdz svečturim, ieķērās tajā ar vienu roku un, līgani pašūpodamās, aiztipināja pa dzegu tālāk.
— Ak debestiņ! — noelsās Marts.
Tīna salēcās, un tajā pašā mirklī spārnotā meitenīte izčibēja — it kā tās nemaz nebūtu bijis.
Tīna pieskrēja pie aukles un iespieda seju viņas svārkos. Reinas tante noglāstīja meitenei galvu, tad iesēdināja viņu sev klēpī. Tīna, piespiedusi galvu auklei pie krūtīm, ne uz vienu neskatījās.
— Kas tad tie par brīnumiem? — prasīja Kristiāns. Viņš bija pārliecināts, ka Reinas tante sarīkojusi šo izrādi, lai viņus pārmācītu. Par to, ka viņi paņēmuši lādīti.
Marts sēdēja pavērtu muti un neteica ne vārda, bet Niks, smaidīdams pār visu ģīmi, līksmi šūpojās krēslā.
— Tas, ko jūs redzējāt, bija imago, — sacīja Reinas tante.
— Imago? — pārjautāja Marts.
Reinas tante pamāja.
— Tā tagad apzīmē tos tēlus jeb vīzijas, ko spēj radīt šie īpašie cilvēki. Un Tīna ir viena no viņiem.
— Nu vai zināt! — pārskaities iesaucās Kristiāns. — Tas nu gan ir galīgs absurds! Jūs atvelkat mūs uz šitādu kambari, sastāstāt visa dus pekstiņus un tad vēl sarunājat muļķības par Tīnu! Tīna ir pavisam normāls bērns — viņa ir mana māsa, un es viņu ļoti labi pazīstu. Viņa nav nekāds izdzimtenis!
Reinas tante ļāva Kristiānām izkliegties.
— Viss ir kārtībā, Kristiān. Protams, Tīna ir pavisam normāls bērns, par to vispār nav runas, — viņa sacīja. — Tomēr ceru, ka tu atļausi man pabeigt sakāmo.
Kristiāns sadudzis čurnēja krēslā, tomēr vairāk neko neteica.
