Reinas tante tikmēr krēslus, kas stāvēja pie kamīna, novietoja ap galdu. Kristiānām, to visu vērojot, uzmācās dīvaina nerealitātes izjūta. Tāda pati kā tad, kad viņi ar Martu satika mednieku Janusu ar nomedīto zaļo zvēru. Tādas lietas kā šī nemaz nemēdza notikt. Aukles nemēdza saukt savus pieskatāmos bērnus uz slepenām sapulcēm tumšos vecpilsētas kambaros. Tomēr, ja aukle ir Lietuvene, tad acīmredzot mēdza gan.
Kristiāns noskurinājās, kā mozdamies no sapņa, bet, tā kā apkārt nekas nemainījās un viņš vēl aizvien atradās pustumšajā kambarī, nekas cits neatlika kā sēsties pie galda. Šķiet, tieši to Lietuvene no viņiem gaidīja.
Jaunais cilvēks jau sēdēja pie galda un skaļi strēba karsto tēju. Tagad Kristiānām bija iespēja aplūkot viņu nedaudz rūpīgāk — puisim bija diezgan šaura, bet simpātiska seja, kurā mirdzēja vērīgas, tumši brūnas acis. Deguns bija pagarš un taisns, un plāno lūpu kaktiņi šad un tad noraustījās, itin kā jauneklim par kaut ko nāktu smiekli.
Reinas tante un Marts arīdzan bija ieņēmuši vietas, tikai Tīna vēl mīņājās pie krēsla. Tas meitenei bija par augstu, un viņa nekādi nespēja tajā uzrāpties. Kristiāns iesēdināja māsu krēslā, un viņa tūliņ ķērās pie kakao, kas smaržoja pa visu istabu.
— Varbūt beidzot sāksim, — teica aukle, nepacietīgi sakustējusies savā krēslā. — Drīz būs vakars, un es paredzu, ka pēc kāda laika sāksies jautājumi. Un mēs nevaram šeit sēdēt visu nakti.
— Ak tā! — iesaucās jauneklis, gandrīz vai pārsteigts par šo sei i nājumu. — Nūjā, tā jau laikam ir… Labs ir, tad sāksim ar iepazīšanos.
Ins es jau pazīstu, tā ka atliek tikai iepazīstināt ar sevi — mans vārds ir Nikolass. Nikolass Šteins. Varat mani saukt vienkārši par Niku.
— Vai tu te dzīvo? — vaicāja Tīna.
— Tagad jā, — attrauca Niks.
— Kur tad tu guli? — brīnījās Tīna. — Te nav gultas.
— Tur, dziļāk, — atteica Niks, nevērīgi pamezdams ar roku uz tālākajām telpām.
— Khmm, khmm, — iekrekšķinājās Reinas tante.
— Ak jā, — attapās Niks. — Mums vēl daudz kas izrunājams. — Viņš apmulsis paskatījās uz Reinas tanti, kā gaidīdams no viņas norādījumus, kas darāms tālāk. Marts tikmēr pamanījās uzmest tikpat apmulsušu skatienu Kristiānām.
— Nu tad tā, — sarunu uzsāka Reinas tante. — Mums patiešām ir daudz kas runājams. Jūs droši vien brīnāties, kāpēc esat šeit. Taču, cik man zināms, pēdējā laikā jums ir iznācis sastapties ar vēl šo to, par ko esat brīnījušies.
Tas izklausījās kā pārmetums, un Kristiāns ar Martu neviļus nodūra acis.
— Šovakar jūs daudz kam dzirdēsiet izskaidrojumu, — aukle turpināja. — Bet tikpat daudz kas un vēl vairāk paliks neskaidrs. Un tad mums būs vajadzīga jūsu palīdzība.
Kristiāns lūkojās pāri galdam kamīnā un aizvien vairāk jutās kā sapnī. “Tūlīt es pamodīšos,” viņš sev domās sacīja, “un būšu savā istabā. Mamma virtuvē gatavos rīta kafiju, un Lietuvene vēl nebūs al nākusi…” Zēns cieši aizmiedza acis un tad tās aši atvēra. Lietuvene sēdēja, kur sēdējusi, un šī pavisam noteikti nebija Kristiānā istaba.
— Man būs grūti jums to izskaidrot, bet es centīšos. Jūs savukārt pacentieties saprast to, ko es jums stāstīšu, — teica Reinas tante.
— Kā jūs zināt, mans vārds ir Reina Folkmane. Un jūs mani pazīstat kā aukli, vai ne?
Tīna sparīgi pamāja. Kristiāns ar Martu pat nepakustējās.
— Es, protams, arī esmu aukle — Tīna to zina vislabāk. — Reinas tante uzsmaidīja mazajai meitenei. Arī Tīna pasmaidīja. — Esmu pieskatījusi bērnus nu jau teju četrdesmit gadus, tā ka mani visnotaļ var dēvēt par pieredzējušu auldi.
Iestājās klusums, ko pārtrauca tikai kamīna sprakšķi un pakluss žļļļl, Nikam strebjot karsto tēju.
— Šeit ir vajadzīgs komentārs, — piepeši sacīja Niks, norijis tējas malku. — Tiesa, Reina pieskata bērnus, taču viņas pieskatītie bērni ir īpaši.
— īpaši? — vienā balsī iesaucās Kristiāns un Marts.
— Tieši tā — īpaši! — attrauca Niks. — Ak, labāk lai stāsta Reina pati. Man šī daļa diez ko labi nepadodas. — Niks atkal pievērsās tējai.
Reinas tante vēl joprojām klusēja, kā sakopodama domas.
— Cilvēki ir apbrīnojamas būtnes, — viņa beidzot sacīja, un Kristiāns nevarēja saprast, vai tas piederas pie stāstījuma vai arī viņa tikai skaļi domā. — Jā, — Lietuvene turpināja. Viņa tiešām izskatījās iegrimusi domās. — Cilvēkiem ir acis un ausis, viņi spēj redzēt, dzirdēt, runāt un dziedāt. Viņi darina brīnumskaistas gleznas, rada pasakainus skaņdarbus un būvē fantastiskas celtnes. Viņi liek lietā visas savas maņas un prasmes, un, protams, arīdzan prātu, lai radītu lietas, ko nespēj radīt neviena cita dzīva būtne uz zemes.
Kristiāns uzmanīgi klausījās, bet tā arī nesaprata, ko Reinas tante ar to grib teikt. Vai viņa nolēmusi nolasīt viņiem lekciju par civilizācijas sasniegumiem? Kristiāns iesāņus pavērās uz Martu un redzēja, ka arī viņš ir pagalam apmulsis. Bet Tīna jau sen vairs neklausījās un veltīja savu uzmanību tikai un vienīgi kakao.
— Un tā nu cilvēks turpina radīt, likdams lietā savas acis, ausis, rokas un saprātu, pārliecībā, ka tas ir viss, ko daba viņam piešķīrusi.
