fotogrāfa Saronija darbnīca. Ziņkārīgie skatījās uz izstādītajām fotogrāfijām; tur bija aktieri un aktrises kostīmos, daži triko tērpos, politikāņi ar gariem matiem un bārdām, rakstnieki, dzejnieki, pilsoņu kara ģenerāļi. Bet mazais ļaužu pūlītis — daži gāja projām, citi nāca klāt — skatījās uz visievērojamāko izstādīto fotogrāfiju, palielinātu un uz molberta novietotu uzņēmumu, kura priekšā stāvēja vāze ar pīpenēm.
Seja bija redzēta, es biju pārliecināts, ka pazīstu to: jauns vīrietis kailu galvu, mati sniedzās līdz pleciem, sejā tikko jaušams smaids; mugurā viņam bija garš, melns ziemas mētelis ar milzīgu šalles veida apkakli un pēdu platam kažokādas aprocēm; rokā viņš turēja baltu cimdu pāri.
— Oskars Vailds! — es iesaucos, un Džūlija un vēl paris cilvēku paskatījās uz mani ar nožēlu. Kad mēs gājām projām, Džūlija pašapmierināti noteica:
— Zināt, es noklausījos viņa priekšlasījumu.
— Kādu priekšlasījumu?
— Jus gan esat dumikis; manuprāt, visi to zina. Vailda priekšlasījumu Cikeringholā pirms pāris nedēļām.
_— Oskars Vailds uzstājās šeit ar priekšlasījumu? Jus viņu dzirdējāt? Jus patiešām bijāt tur? Ko viņš stāstīja?
— Ak, viņš runāja par angļu renesansi. Droši vien es neklausījos tik uzmanīgi, kā vajadzēja. Džeiku kāds bija aizkaitinājis, un es biju nikna, ka viņš ir aizkaitināts. Kad parādījās Oskars Vailds, gandrīz visi smējās. Un Džeiks tikpat skaļi kā citi.
— Par ko?
— Par to, ka Vailds bija ģērbies: frakā, biksēs līdz ceļiem, kurpēs ar pušķī sasietām lentēm. Un rokā viņam bija balti ādas cimdi. Vaildam ir (oli liela seja.
— Bet ko viņš stāstīja? Jūs taču kaut ko atceraties?
— Nu… viņš runāja par Baironu, Kītsu, Selliju, par prerafaelītiem. Un viņš teica: «Viena no angļu izglītības pamatprasībām ir neko nezināt par šiem dižgariem.» Un visi smējās. Manuprāt, viņam tas patika, jo viņš vēl piebilda: «Trīs lietas angļu publika nekad nepiedod: jaunību, talantu un dedzību.» Un tad viņam skaļi aplaudēja, bet viņš turpināja: «Izsmiekls ir vienīgais pagodinājums, kuru viduvējība veltī ģēnijam.»
— Jūs dzirdējāt, ka viņš to teica? — Es smaidīju un nogrozīju galvu. — Jūs patiešām dzirdējāt, ka Oskars Vailds to pateica?
— Protams, — viņa nevērīgi atbildēja.
Viņa skatījas uz vecu vīru, kas stāvēja blakus stikla kastei, kura bija uzlikta uz mucas ietves malā.
Vecajam bija bieza, balta bārda, koka kāja, galvā virsnieka cepure ar šauru nagu, tās treses bija jau nosūbējušas zaļganas. Kad gājām tuvāk, varējām redzei drānas viļņu jūra zem stikla kuģi ar uzvilktām
burām. Uz kastes virsas ar roku bija uzrakstīts: «Tas viss ir veca nabaga jūrnieka roku darbs.»
Mēs apstājāmies paskatīties, un vecais vīrs sāka griezt koka rokturi kastes sānos, kuģis sāka mētāties vijņos, kas šūpojās gan uz augšu, gan leju, gan uz priekšu, gan atpakaļ. Vecītis pacietīgi skatījās kaut kur projām, lai neliktos, ka viņš ubago, taču uzrakstam blakus atradās koka kaste ar spraugu, un es iemetu tajā ceturtdaļdolāru un jutu, ka Džūlijas roka manējā strauji saraujas. Kad gājām projām, viņa aizkaitināta čukstēja:
— Stāsta, ka viņam Bruklinā piederot vesels kvartāls lepnu māju!
Pie Blīkerstrīta Džūlija pagāja ietves malā pie laternas staba un parādīja man jaunu māju pāris kvartālu uz priekšu — tas esot Rodžera Pīta veikals. Viņa teica, ka šeit viņa mani pametīšot un iešot atpakaļ iepirkties. Es nebiju pārliecināts, vai man jāpaspiež viņai roka vai ne, tomēr pastiepu to uz priekšu, un viņa ielika tajā savējo.
— Džūlija, tā bija viena no jaukākajām pastaigam manā mūžā.
Džūlija pasmaidīja, jo tas varēja izklausīties milzīgi pārspīlēti, un atbildēja, ka arī viņai pastaiga sagādājusi prieku. Kaut kas šā brīža šķietamajā intimitātē man pēkšņi iedvesa drosmi, un es teicu:
— Jūs taču no tiesas nedomājat precēties ar Džeiku?
Viņa paskatījās uz mani.
— Un kādēļ ne?
Droši vien viņa patiešām mani nesaprata, taču es nespēju tam ticēt.
— Kāpēc … viņš ir jums daudz par vecu. Un pārāk resns, pārak neglīts. Un vispār jocīgs, Džūlija!
Pēc ilgāka klusuma brīža viņa sacīja:
225
— Jūs pats esat jocīgs. Džeiks ir izskatīgs vīrietis.
II) 4113
Un nemaz nav par vecu. Un viņš būs ļoti gādīgs. — Viņa uzlika roku uz manējās un pasmaidīja. — Sievietei šādas lietas jāprot novērtēt, jūs dumiķi. Labāk būt praktiskai nekā vecmeitai.
Viņa aši apgriezās un aizsoļoja pa Brodveju.
Es paliku stāvam un noskatījos viņai pakaļ. Es tagad redzēju viņu pēdējo reizi; vēl gan būs jāatvadās, vienalga, kāda iedomāta iegansta dēļ. Kādreiz man likās, ka meitene ar turnīru manās acīs būtu smieklīga, taču Džūlija tāda nebija — viņa izskatījās brīnišķīgi, un es apjēdzu, ka arī visu pārējo nepārtraukti garām ejošo cilvēku apģērbi, pat spīdīgie zīda cilindri man liekas jau pavisam aprasti.
Džūlija bija gandrīz pazudusi, vēl reizi pazibēja viņas violetie svārki, tad viņas vairs nebija. Un es gāju projām.
