Līdz Pilsētas valdes parkam bija vairāk nekā desmit kvartālu, es gāju kājām, tomēr ierados tur pārāk agri. Sāka pūst viegls vējiņš, kļuva par aukstu, lai sēdētu parkā un gaidītu. Katrā ziņā nedrīkstēju riskēt, ka Pikerings varētu mani šeit ieraudzīt. Tomēr kādu brīdi pastāvēju pie mazā parka un skatījos uz Pilsētas valdi un Tiesas namu aiz tā, brīnīdamies, ka tie izskatās gandrīz tādi paši, kādus es tos atcerējos. Cik varēju atminēties, viss parks izskatījās tieši tāds pats kā manā laikā; es izņēmu savu skiču bloku, iegāju parkā un uzzīmēju Pilsētas valdi un Tiesas namu, kājceliņus, solus un ziemīgos kokus, lai vēlāk varētu salīdzināt. Brīdi apskatīju savu zīmējumu, un tas tikpat labi varētu būt zīmēts divdesmita gadsimta otrā pusē.
Bet tad es uzzīmēju pāris steidzīgu gājēju, dažus pajūgus: karieti, virkni puskariešu, kas gaidīja uz Brodveja stūra, milzīgu zaļi dzeltenu pasta furgonu, kuru uz Pasta kantori vilka četri zirgi. Es skatījos pāri parkam uz Sentrstrītu un atcerējos, kāds tas
izskatījās, kad redzēju to pēdējo reizi, tas ir, kāds tas izskatīsies, kad tagadējos pajūgus no ielām padzīs automobiļi. Un es savā skicē iezīmēju arī tos: vieglās automašīnas, milzīgos dīzeļautobusus, gigantiskās kravas mašīnas, kas pieblīvēs šo un visas citas Ņujorkas ielas; es tos uzzīmēju tā, lai izskatītos, ka tie, braucot vienā virzienā, ne tikai dzenas pakaļ pajūgiem, bet tā, it kā padzītu tos no ainavas.
Devos uz priekšu; šis bija veikalu un biroju rajons, kurā bijām bijuši kopā ar Keitu. Es šķērsoju ielu un gāju gar gigantiskā, jokainā Pasta kantora rietumu pusi un atģidos paskatīties uz milzīgo vimpeli ar uzrakstu «Pasta kantoris». Tas stīvi plīvoja tieši virs kupola. Taisni priekšā Ennstrīta otrā pusē pamanīju, ka visi garāmgājēji skatās uz kaut ko, kas atgādināja septiņas pēdas augstu, ārkārtīgi šauru sargbūdiņu ar smailu jumtu. Tā stāvēja ielas malā pie kādas aptiekas, ko sauca par HuānuVs Pharmacg. Ejot garam būdiņai, arī es ieskatījos iekšā. Tur karājās milzum liels termometrs, lielākais, kādu biju redzējis, un būdiņa to aizsargāja no vēja. Temperatūra bija 19°, un es priecājos, uzzinājis, kada ir temperatūra, inte- resedamies par laika apstākļiem daudz vairāk nekā agrāk.
ir
227
Dienas gaismā es labāk pamanīju to, ko mēs ar Keitu nebijām redzējuši tumsā — neticamo telegrāfa vadu pārbagātību. Es kā tāds lauķis nogāju kādu puskvartālu, blenzdams pelēkajās ziemas debesīs, kas burtiski bija simtiem un simtiem melnu telegrāfa vadu aptumšotas. Tie stiepās abās ielas pusēs un pāri tai veseliem kūļiem, dažviet pat vairāki duči vadu; tas bija pārsteidzošs mudžeklis. Ik pēc pāris jardiem 110 ietves spraucās laukā koka telegrāfa stabi, daži no tiem — es apstājos un saskaitīju — ar kādiem četrpadsmit šķērskokiem, kas gandrīz vai pazuda vados; es pamanīju, ka katrs stabs apzīmēts ar
kādas konkurējošas sabiedrības nosaukumu, kura bija to tur novietojusi.
Satiksme bija milzīgi dzīva, pajūgi drāzās pa ielu, dārdēdami un rībēdami uz bruģa akmeņiem, un man iešāvās prātā, ka šis nu gan nav nekāds platais ceļš; īstenībā tā bija šaura iela. Uz ietvēm drūzmējās gājēji, galvenokārt vīrieši. Vai tagad bija daudz vairāk tuklu un pat resnu vīriešu nekā divdesmitā gadsimta nogalē? Man šķiet, ka bija. Dučiem zēnu — kāpēc viņi nebija skolā? — izsūtāmo formas tērpos drāzās cauri drūzmai. Manuprāt, toreiz viņi bija telefona aizvietotāji. Vietām manīja arī zēnus, kas nebija daudz vecāki un stiepa audekla maisus, kā šķiet, ar īstu naudu; es dzirdēju, ka tajos šķind monētas. Redzēju arī mazākus zēnus, dažiem nebija vairāk par sešiem septiņiem gadiem, viņi visi bija ģērbušies burtiski skrandās, ar sen nemazgātām, netīrām sejām un rokām. Daži pārdeva avīzes. Es redzēju visas rīta avīzes — «Herald», «Times», «Tribune», «Sun» — un pirmos pēcpusdienas laikrakstus «Daily Graphic», «Staatszeitung», «Telegram», «Express», «Post», «Brooklyn Times», «Brooklyn Eagle» un vēl citus, kurus nevaru vairs atcerēties. Visās avīzēs bija milzu virsraksti par spriedumu Gito prāvā, un es dzirdēju garāmgājējus jo bieži pieminam šo vārdu. Citi mazi puišeļi spodrināja kurpes un zābakus, viņiem bija pārnēsājamas kastes, kuras tie siksnā pārmeta pār pleciem. Pat sešgadīgo zēnu sejas bija vērīgas un zinošas, viltīgas un modras. Manuprāt, tādām arī tām bija jābūt, ja puikas šovakar gribēja paēst. Vairāki vīrieši pēkšņi apstājās uz ietves, nogāja malā, izvilka savus pulksteņus un stāvēja, galvas atgāzuši, skatīdamies uz augšu pāri ielai, visu laiku turēdami pulksteņus rokā. Kamēr es stāvēju un brīnījos, ietves malā salasījās vēl vairāk vīriešu un arī izvilka pulksteņus no vestes kabatām. Un nepagāja ne minūte, kad vairākos Brodveja kvartālos ielas malā stāvēja simtiem vīriešu, skatīdamies gan uz saviem atvērtajiem pulksteņiem, gan uz kādas mājas jumtu, kura šeit bija viena no augstākajām.
