Dažas bija ļoti smagas, gluži vai gandrīz pilnas, citas tukšākas — tikai līdz pusei vai ceturtdaļai piekrautas ar dokumentiem; vienā vai divās bija tikai dažas collas papīru; kādā bija arī pāris gumijas galošu, citā līdz pusei pilna ceturtdaļpudele ar etiķeti «Eagle Whisky». Aktis biia neiedomājami kārtīgas, no vākiem ne galos, ne gar malām nelīda laukā noļukuši papīra stūrīši; tās bija nošķirtas ar atlokāmiem atdalītājiem, kas bija rūpīgi, gandrīz skaisti aprakstīti ar melnu vai sarkanu tinti. Vairums šo atzīmju bija burtu vai skaitļu kombinācijas, piemēram, LL
Rakstāmgalda virsa bija uzrullēta uz augšu, un es apsēdos 1111 iemetu acis mazajās atvilktnītēs; es neko neaiztikti, tikai apskatīju. Tur bija divas pudelītes vislabākās Delija grāmatvedības tintes — sarkana un melna; maza, apaļa kartona kastīte ar metāla rak- stāinspalvām; trīs koka spalvaskāti ar apgrauztiem galiem; strēmele sarkaniem un melniem plankumiem notrieptas lupatas, kura acīmredzot tika lietota spalvu noslaucīšanai; piecas nelietotas garas zilas aploksnes; dzeltenbrūns, ar sarkanu metāla zvaigznīti greznots taisnstūrains zelējamās tabakas gabaliņš un salocīta papīra lapa. To es izņēmu laukā un atlocīju: vārdi «Džeikobs Pikerings» ar melnu tinti tur bija uzrakstīti reižu trīsdesmit vai četrdesmit, cits zem cita divos stabiņos. Visi paraksti ļoti skaidri, tai pašā rokrakstā, tomēr ar lielām stila variācijām — daži lielāki un vērienīgāki, citi labi salasāmi, citi pavirši uzkricelēti. Viņš bija praktizējies parakstīties, meklēdams, pēc viņa domām, visiespaidīgāko veidu; es jutos aizkustināts un nokaunējies, ka sēdu šeit un pārmeklēju viņa īpašumu.
Sai kantorī nebija nevienas vietas, kur paslēpties. Es aizgāju līdz durvīm uz blakus istabu. Tās bija sienas vidū un pilnīgi aizsistas ar vairāk nekā pus- collu bieziem priedes dēļiem, kas bija piecas vai sešas collas plati un diezgan kārtīgi sazāģēti vajadzīgajā garumā. Tomēr tie bija parasti priedes koka dēļi ar daudziem zaru caurumiem un tikai pavirši piesisti, un spraugas starp tiem bija collu platas vai platākas. Lai naglas būtu vieglāk izvilkt, to galvas bija kādu astotdaļcollu atstātas laukā. Es Frenkfortstrītā netālu no Pārkrovas biju redzējis dzelzs preču veikalu; aizslēdzu durvis un aizgāju uz to. Pēc desmit minūtēm biju atpakaļ ar veseri ar austiņām, kuru es pa
spraugu zem dēļiem iebīdīju lukšaja telpā, tad aiz- grūdu aiz stūra, lai tos nevarētu redzēt. Tagad man bija skaidrs, ka es ne tikai noklausīšos, bet īstenībā arī noskatīšos šīsdienas satikšanos — līdz tai bija atlikušas vairs tikai dažas stundas — un gāju projām.
Bija kaut kas tāds, ko es vēlējos nofotografēt vairāk par visu citu; tieši tādēļ iedomājos šorīt paņemt līdzi Fēliksa fotoaparātu. Un tagad es ar Sestās avēnijas gaisa dzelzceļu aizbraucu līdz 23. ielai, pagāju vienu kvartālu uz austrumiem līdz Brodveja un Piektās avēnijas krustojumam un uz ielas, aiz brīnišķīgas kandelabram līdzīgas laternas — kāpēc tā vispār ir novākta? — ierīkojos fotografēšanai. Un te, aizmugurē pa labi, tā ir — Brīvības statujas roka, kas slejas augstu pāri Medisonskvēra kokiem.
Elegantajā 50. ielu rajonā satiksme bija dzīvāka, taču es nofotografēju Viljama K. Vanderbilta savrupmāju — tā ir centrā, celta no žilbinoši balta kaļķakmens un izskatās vēl gluži jauna. Turpmākajās lappusēs redzami vēl daži mani uzņēmumi.
Un tad, tāpat kā skaitļojamā mašīna, kas beidzot izvada pareizo karti, mans prāts jautāja: «Kā? Kā tu piespiedīsi Džūliju atsaukt saderināšanos? Kā tu vari izskaidrot to, ko tu zini par Džeiku?» Atbildes nebija. It kā tas varētu palīdzēt, es sāku iet ātrāk, uz Gremersijparku un pie Džūlijas. Tad tomēr atkal pagausināju soli. Vakar vakarā bija viegli izlemt, bet tagad? Deviņi pērkoni, ko es varu viņai pateikt? «Nejautājiet neko, bet… Džūlija, ticiet man uz vārda, jūs nedrīkstat precēt… Lūdzu, neprasiet, lai es izskaidroju, bet…»
Grcmersijparkā 19, viesistabā, pirms pusdienām — diena gāja uz galu, tumsai iestājoties, gaisā atkal
